M. A. Šobrīd tas viennozīmīgi tā ir. No vienas puses, tas nav mūsu izdomāts un kaut kur skaisti ierakstīts. Tā ir Saeimā apstiprināta LU Satversme. Tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība, valdība, likumdevējs ir apstiprinājis, ka šī ir LU misija. No otras puses, mēs acīmredzami esam vienīgā klasiskā tipa nacionālā universitāte. Ir vesela rinda nozaru, kas ir mūsu nacionālās prioritātes, valoda, vēsture, kultūra, kurās mēs esam vienīgā vieta Latvijā, kur tās attīstās.
I. B. Ir diezgan būtiski to frāzi, ko lietojam, atšifrēt. Viena lieta - jebkurā, sevišķi mazā, valstī nacionālā universitāte ir garants attīstībai. Tāpēc, ka viens no nosacījumiem ir, ka nacionālās universitātes ir resurss, kas nodrošina elites ataudzi. Bet nākamais jautājums ir par elites kvalitāti. Šī ir tā būtiskā lieta, par ko mums jādomā universitātē. Tas ir, kādu kvalitāti mēs nodrošinām Latvijas elitei. Šajā ziņā mēs nevaram vienkārši teikt, ka tas ir Satversmē. Mums ir jāskatās patiešām racionāli un jādomā par to, ka tā ir mūsu atbildība būt par elites resursu. Šajā ziņā ar mums nemaz viss tik ļoti kārtībā nav.
Kā tas nākas, ka mums ir salīdzinoši liels studējošo skaits Eiropas līmenī, bet tai pašā laikā mums ir viena no sliktākajām ekonomikām. Vai teiksiet, ka vainīgi ir politiķi?
M. A. Tas, ka mums ir viena no lielākajām studējošo proporcijām uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju Eiropā, ir taisnība. Es teiktu, ka patiesībā tas ir adekvāti. Mēs drīzāk brīžiem esam par maz. Esam ļoti nopietni aizkavējušies iepriekšējos gados, jo Eiropas Savienība izvirza noteiktus kritērijus dažādās vecuma grupās, cik daudz cilvēku ir ar augstāko izglītību, un mēs esam ļoti tālu no šo kritēriju izpildīšanas. Mums ir vajadzīgi augsti izglītoti cilvēki ļoti lielā skaitā.
Vai no lielā studējošo skaita ir adekvāts ieguvums?
M. A. Vakar bija diskusija par zinātnes universitāti mūsu sabiedrībā un par to, cik pašreizējā Latvijas ekonomika ir prasīga pret speciālistiem un kāda veida speciālistus vajag. No otras puses, vai augstskolas gatavo pietiekami daudz ne tikai kvalificētu darbinieku, bet tos, kas paši ir gatavi kļūt par darba devējiem, kam ir inovatīva domāšana. Viedoklis, ka augstākā izglītība Latvijā nedod pietiekamu pievienoto vērtību jauniem cilvēkiem, nav taisnība. Ir konkrēti Latvijas statistikas pārvaldes dati, kuri rāda - jo augstāka izglītība jauniem cilvēkiem, jo tajā vecuma grupā ir mazāks bezdarbs. Tas nozīmē, ka viņš ir konkurētspējīgs darba tirgū.
I. B. Eiropas uzstādījums ir 40% cilvēku ar augstāko izglītību vecuma grupā 25-34 gadi. Tā mums pašlaik vēl nav. Jautājums dalās divās daļās. Viena ir individuālā kapacitāte, ko cilvēkiem dod augstākā izglītība, jo viņi ir rīcībspējīgāki. Otra lieta - tā kapacitāte saistās ar to, kāda ir atdeve tautsaimniecībai. Šajā ziņā ir viena izteikta problēma, kas nav tikai LU, - mēs neiedodam prasmes likt savas zināšanas lietā un ar tām kaut ko pašam arī sasniegt. Ļoti daudzi ir orientēti vienkārši - es beigšu augstskolu un iešu strādāt. Bet trūkst tā, ka cilvēks pats arī domā, kādā veidā es, iespējams, attīstīšu savu biznesu vai varbūt sākšu pilnīgi jaunas idejas. Šī ir tā mūsu kritiskā vieta. Mēs pietiekami neizveidojam studiju vidi tādu, lai motivētāki kļūtu arī tie jaunieši, kuri augstskolā ir ienākuši bez skaidras vīzijas.
Jūs abi esat ļoti ilgu laiku pavadījuši studentu vidē. Ar ko studenti atšķiras pirms desmit gadiem un tagad?
I. B. Studenti pašlaik ir daudz prasīgāki. Par to liecina tas, ka studenti daudz enerģiskāk pabeidz izglītību, nevis ar izkritieniem. Otra lieta - studenti daudz vairāk uzstāda prasības, ko vajadzētu mainīt, kā vajadzētu mainīt. Viņiem ir vīzija par studiju programmām. Tas ir ļoti pozitīvi. Nākamais - mums ir kvalitatīvāka tā daļa, kam ir augstākas sekmes. Bet problēma, kas ir radusies, ir tieši pretēja - pasliktinās kvalitāte studentiem, kas nav tik stipri. Es negribētu teikt, ka viņi ir nemotivēti, viņi drīzāk nevar sevi nopozicionēt. Tur ir jautājums par stiprāku augšas un apakšas slāņošanos.
M. A. Students tiešām ir kļuvis daudz prasīgāks. Varbūt nevis tāpēc, ka viņā iekšēji ir kaut kas mainījies, bet sabiedrība kopumā ir mainījusies. Tuvojoties krīzei, darba tirgus ir kļuvis daudz prasīgāks pret speciālistiem. Līdz ar to, studējot augstskolā, studentos rodas sajūta un sapratne, ka ar diplomu vien nepietiks. Latvijā bieži diskutē, vai vidusskolas sagatavo labus studentus. Esam dzirdējuši ļoti daudz - programmas nav tādas, un viņi ienāk augstskolā ne tādi. Man liekas, ka atslēgas vārds visā tajā ir motivācija. Vēl kas ir mainījies - procents, ka vidusskolu beidzēji aiziet uz augstskolām, ir ļoti būtiski pieaudzis. Bija laiki, kad no vidusskolas augstskolā iestājās 30, varbūt 40% jauno cilvēku, tad, protams, iestājās motivētākie. Situācija ir ļoti mainījusies, līdz ar to sagaidīt, ka viņi visi būs ļoti motivēti, ir nepamatoti. Augstskolām jādomā gan par motivāciju, gan vidi, kurā kaut ko neizdarīt nav iespējams. Situācijā, kad motivācija nav tik liela, kontrolei ir jābūt nepārtrauktai.
Cik lielā mērā universitāte pašreiz piedalās lemšanā par to, kas notiek ar vispārējo izglītību?
M. A. Pēc dažādām cilvēka attīstības teorijām, 12, 13, 14 gadu ir brīdis, kad jauns cilvēks izdara izvēli, ko viņš dzīvē grib darīt. Tas, kas viņam dzīvē interesē, rodas ilgi pirms augstskolas. Līdz ar to tā ir situācija un līmenis, kurā augstskolām ļoti aktīvi ir jādarbojas līdzi, un augstskolas to ļoti aktīvi dara.
Tiešām?
M. A. Es domāju, ka tiešām, un varu izstāstīt konkrētus piemērus. Jau vairākus gadus vairākos posmos tiek realizēts liels Eiropas struktūrfonda projekts, kurā tiek gatavoti gan mācību standarti, gan mācību materiāli praktiski visās dabas zinību, matemātikas un inženierijas programmās. LU ir galvenie dalībnieki šajā projektā. Tas ir neatkarīgs projekts ārpus augstskolas, bet LU mācībspēki ir tie, kas darbojas gan kā eksperti, gan izstrādā materiālus.
Vai LU, piemēram, ir definējusi savu pozīciju attiecībā uz sešgadnieku apmācību?
M. A. Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte noteikti ir definējusi, jo viņiem šīs vecuma grupas pedagoģija ir viens no aktīviem pētījuma objektiem. Mūsu universitātes minētā fakultāte ir tā, kas Latvijā realizē projektu, kas dažādās vecuma grupās salīdzina Latviju ar pārējām Eiropas valstīm. Tā kā LU arī šajā vecuma grupā ir ļoti aktīvi iekšā un ļoti precīzi saprot, kas notiek un kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu.
I. B. Ļoti būtiska problēma, ka, runājot par augstākās izglītības reformām Latvijā, līdz šim nekad neesmu dzirdējusi, ka runātu par izglītības sistēmu kopā. Viena no problēmām, kāpēc mums ir daudzas grūtības augstākajā izglītībā, saistās ar to, ka nav pietiekami attīstīta koledžu izglītība, profesionālā un tehniskā izglītība. Otra būtiska lieta - mūsdienās ir ļoti grūti noteikt, kas skolā ir jāmāca. Es ar izbrīnu klausos, kad runā par skolu standartiem. Noteikt minimumu, kas būtu jāzina, ir ļoti sarežģīti. Var noteikt pamatus, bet ir lietas, kas visu laiku ir jāmaina, jo zināšanas nāk klāt un nomainās. Šī maināmā lieta noteikti ir universitātes atbildība.
Runājot par universitātes lomu sabiedrībā, vai LU nav plašāk jāstartē ar viedokli un jāpiedalās sabiedrības diskusijās?
M. A. Vai jums ir sajūta, ka LU šajos procesos nepiedalās? Man ir sajūta, ka pēdējo gadu laikā tā ir sākusi, turpina un aktivizē šo piedalīšanos lielā mērā.
Vai patlaban premjera izveidotajā demogrāfijas darba grupā ir kāds augstskolas pārstāvis?
M. A. Augstskola ir pārstāvēta pie prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā manā personā, kur šie jautājumi tiek aktīvi diskutēti. Kad bija runa par augstāko izglītību, tad LU iniciēja diskusiju, kuras rezultātā premjers nodibināja darba grupu, kurā LU, protams, bija pārstāvēta. Ir daži piemēri, kuri saka, ka universitāte spēlē ļoti nozīmīgu lomu Latvijas procesos. Viens ir dažu gadu sens notikums, kad tā laika ASV vēstniece Toda Beilija teica uzrunu LU Latvijas sabiedrībai.
Jūs aicinājāt Beiliju, vai viņa, redzot analogus pasaulē un zinot, ka universitāte ir vieta, kur jāiet, ieradās pati?
M. A. Iniciatīva bija no abām pusēm. Process bija daudzu mēnešu garumā. Varbūt nebūtu īsti korekti, ja es tagad stāstītu visas sarunas ar Amerikas vēstniecību. Kas attiecas uz prezidentu, man bija viena konkrēta saruna. Protams, universitāte nevar piespiest prezidentam darīt vienu vai otru lietu, bet tā bija mūsu vienošanās.
I. B. Ļoti daudz ir tas, ka mēs piedāvājam platformu. Bet iekšā mēs esam ļoti atšķirīgi - cik daudz mēs piedalāmies diskusijās, cik daudz izsakām viedokļus. Tas parādās arī mūsu publicitātes rādītājos, kas ir ļoti neviendabīgi. Tas nav pareizi. Fakultātēs un institūtos ir ļoti liels resurss, ko sabiedrībā vajag izmantot.
Kādi ir rādītāji?
I. B. Augstākais ir Sociālo zinātņu fakultātei, jo vienkārši ļoti daudz mediju cilvēku iznāk no turienes. Ekonomikas un vadības fakultāte ir tikai ar 7,8% pret Sociālo zinātņu, kam ir 22%. Valstī, kur joprojām ir ekonomiskā krīze, tas nav normāli. Tur resursam vajadzētu būt vairāk. Mums pašiem no universitātes ir jāveicina, lai šī informācija iet uz ārpusi.
Cik smaga cīņa par studentiem ir priekšā? Cik lielā mērā jums būs jāpiedalās biznesa pīrāga sadalē, ņemot vērā gan demogrāfijas rādītājos, gan augstskolu konkurenci ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas mērogā?
M. A. Mums pēc iespējas ātrāk ne tikai vārdos, bet pēc būtības jāsaprot, ka mēs konkurējam nevis augstskolu starpā Latvijā, bet vismaz ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm. Patiesībā mēs konkurējam ar visu Eiropu. Vēl viens no faktoriem, kāpēc kāds neatnāk uz augstskolu, - vienkārši finansiālā situācija neļauj to darīt. Divas lietas ir jādara paralēli. Viena ir ārzemju studentu piesaiste. Ne tikai tādēļ, lai mēs iegūtu vairāk studentu, bet tas vairāk ir nepieciešams Latvijas studentiem, lai būtu multikulturāla vide no visas pasaules, kur notiek ideju un priekšstatu par dzīvi apmaiņa. Lai to līdz galam varētu izdarīt, ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas šobrīd ir ļoti ierobežojoša.
Otra lieta?
M. A. Mums ir jānodefinē misijas dažādām augstākās izglītības iestādēm. Ir precīzi jānodefinē triju līmeņu augstskolas, kur katrā ir savs uzdevums jauno cilvēku gatavošanā un savas galvenās prioritātes, ko valsts finansē, un savi kritēriji mācībspēkiem. Pašreiz mums visas vairāk nekā 30 augstskolas ir vienādas.
Vai profesionālā izglītība ir jūsu konkurente?
M. A. Profesionāli tehniskā izglītība nav mūsu konkurente. Latvijā profesionālo skolu sistēma ir ļoti vāji attīstīta. Ļoti lielais studējošo skaits Latvijā ir labi, taču brīžiem ir sajūta, ka daži no viņiem ir nonākuši augstskolā, patiesībā no dzīves un izglītības sagaidot kaut ko citu, tā ir profesionālā izglītība. Ja šī niša nav attīstīta piedāvājumā, tad viņam pēc skolas nekas cits neatliek, kā iet augstskolā, jo profesionālā izglītība, ko viņš gribētu iegūt, vienkārši nav pieejama. No otras puses, tas ļoti smagi ietekmē tautsaimniecības attīstību.
Vienā brīdī profesionālajā izglītībā tiks ieguldīti līdzekļi un daļa studentu novirzīsies uz profesionālajām skolām. Kā notiks cīņa par studentiem? Kas draud?
I. B. Kopumā visi esam nogulējuši to brīdi, kad vajadzēja domāt citādi. Bija labie gadi, kad tiešām bija ļoti daudz studentu. Tajā laikā netika izdarītas tās iestrādes, lai mēs dabūtu ārzemju studentus. Tas ir jāsāk tagad un tūlīt. Jādara trīs lietas. Pirmkārt, skaidri jādefinē, kuras ir mūsu stiprās zinātņu nozares ar studiju programmām, kas ir tagad un tūlīt konkurētspējīgas, un kur mēs varam piedāvāt to līmeni, uz kuru brauks tikai tāpēc, ka tas ir labāks nekā citur. Otra lieta - ir jānovērtē, kuras ir tās nišas, kurās mēs varam ienākt ar jaunu piedāvājumu, kura vienkārši nav, piemēram, Baltijā.
Jūsu pamatnostādnes - nevarētu teikt, ka būtiski atšķirtos. Par jums balsos 300 cilvēku. Kas ir jūsu īpašais, kā nav konkurentam?
I. B. Mēs tik ļoti neatšķiramies tāpēc, ka universitātē ir stratēģijas vadlīnijas. Esmu pati tās rakstījusi un nevaru pēkšņi teikt, ka viss ir bijis nepareizi, ko esmu darījusi. Otrs iemesls, manuprāt, ir universitātes stratēģiskās attīstības plāns, līdz ar to tas ir senāks dokuments. Nevajag gaidīt revolūciju. Mana stiprā puse ir tā, ka es skatos uz šiem četriem gadiem kā uz rīcību tagad un tūlīt, ja mēs nerīkosimies tūlīt, tad pēc četriem gadiem būs par vēlu.
Auziņa kungs neskatās tagad un tūlīt?
I. B. Viņš skatās uz tālāku nākotni pēc četriem gadiem. Mana prioritāte ir kvalitatīvas studijas, tāpēc ka studiju saturs ir jāreformē daudzās lietās. Redzama neapmierinātība no cilvēkiem un kritika, līdz ar to mums ir jādomā, ko sabiedrība no mums gaida. Mums ir jālabojas. Kvalitatīvās studijas ir nosacījums, lai mēs varētu runāt par pētniecību un zinātni. Ja tās apakšas nebūs, no kurienes mēs ņemsim pētniekus?
Ko nozīmē, ka par jums saka - jums ir mugurkauls?
I. B. Tas jājautā tiem, kas to saka.
Jūs sevī izjūtat kādu īpašu mugurkaulu?
I. B. Es nezinu, tas ir metaforiski izteikts. Esmu skaidru mērķu cilvēks. Ja esmu ar cilvēkiem vienojusies, ka mēs kaut ko darīsim, tad es arī pie tā plāna turos. Domāju, ka studenti un pasniedzēji ir ieraudzījuši, ka esmu ļoti mērķtiecīgi šo fakultāti attīstījusi. Man ir bijusi stingrība noturēties krīzēs. Esmu panākusi to, ka mēs visi kolektīvi nobalsojām par to, ka nepaaugstināsim algas, jo mums vajadzēja pabeigt remontu.
M. A. Kad četrus gadus atpakaļ kandidēju uz rektora amatu, es domāju, ka tas bija mans uzstādījums, ka universitātei ir jābūt par zinātnes universitāti un zinātnei kā būtiskai mācību procesa sastāvdaļai, kas risināja gan izglītības kvalitātes jautājumus, gan studējošo sociālo nodrošinājumu. Universitātē bija nozīmēts zinātnes prorektors, kas saņēma par to naudu. Tas bija jauns uzstādījums, četrus gadus mēs strādājām pie tā, lai tas kļūtu sabiedrībai un universitātei kā rīcības plāns, nevis skaists mērķis. Esam daudz ko panākuši. Kas attiecās uz sabiedrību, ir ļoti daiļrunīgi skaitļi. SKDS pavasarī veica aptauju par to, kāda augstskola pirmā nāk prātā, runājot par zinātni un zinātnes izglītību. Mēs bijām ar pusotru reizi lielāku atrāvienu no RTU, kas bija otrā. Tas bija īpaši patīkami man. Mēs esam uz pareizā ceļa.
Ja Brikšes kundzes programma arī ir ar šo uzstādījumu, tas liecina, ka šis uzstādījums ir bijis pareizs. Man kādreiz pārmet, ka mana iepriekšējā programma iet pakaļ pašreizējai programmai. Universitātes stratēģiskās attīstības plāns, ko Brikšes kundze pieminēja, daudzās lietās ir līdzīgs un sakrīt ar manu četru gadu iepriekšējo programmu.
Vai jums ir mugurkauls?
M. A. Es domāju, ka man ir mugurkauls. Man ir bijusi iespēja izveidot fizmatu fakultāti kā labu fakultāti. Nākamos četrus gadu es gribētu atkal veiksmīgi vadīt LU.
Ja jūs netiekat rektora amatā, kāds ir plāns B?
I. B. Jā, es ceru, ka mani neatlaidīs (smejas).
M. A. Plāns B ir būt Latvijas Universitātē par profesoru. Šo četrus gadus esmu izmisīgi mēģinājis būt aktīvs savā profesijā. Tai skaitā Oxford University Press nopublicējis monogrāfiju ar pēdējiem spēkiem, jo būt rektoram un darīt kaut ko pētniecībā ir gandrīz neiespējami. Ja nebūšu rektors, es to uztveršu kā iespēju profesionāli vēl atgriezties pie savas fizikas, kā es to darīju iepriekš.
Vai jūs pēc vēl četriem gadiem varēsiet ielēkt atpakaļ tajā vidē?
M. A. Tanī vidē es vairs nevaru ielēkt atpakaļ. Vakar bija interesanta un gara saruna ar Tartu Universitātes rektoru Alanu Karisu. Viņš no savas bioloģijas jau ir ārā, un viņš tur atgriezties vairs nevar. Patiesībā rektora amatā viņam ir cits skats uz dzīvi. Viņš noteikti atgriezīsies pētniecībā, bet vairs ne tajā, kas bija līdz tam. Ļoti iespējams, ka pēc četriem gadiem es vairs nevarēšu atgriezties savā kvantu fizikā.
Vai tas nozīmē, ka jūs tā kā labprāt arī nebūtu rektors?
M. A. Uz to es neatbildēšu.