Sāka kā skatītāja
Marika stāsta, ka pirmos divus gadus uz Ziedu balli gājusi kā skatītāja, līdz kādā reizē izstādes veidotājas nosmējušās - ja jau cilvēks nāk uz to pašu izstādi divreiz un ieskrien vēl trešo reizi, tad jāliek pie darba. Tā Marika iesaistījusies izstādes organizēšanā. Šogad viņa pielikta pie vasaras puķu ekspozīcijas veidošanas. Marikas atbildība ir, lai tiktu parādītas krāšņākās šķirnes. Palīdzīgu roku Marika šogad pielikusi arī mazo tējas dārziņu veidošanā ainavu arhitektu konkursam.
Interese par augiem viņai radusies, tulkojot materiālus žurnālam Māja&Dārzs. Toreiz nācies šifrēt augu latīņu nosaukumus. «Mani mazāk interesēja tas, kas mājā iekšā, vairāk - kas notiek ap māju. Jo tā vide ir krāsaināka un mainīgāka.»
Tulkojumu ieinteresēta, Marika, jau būdama diplomēta igauņu valodas filoloģe, iestājās Bulduru Dārzkopības vidusskolā un 2006. gadā absolvēja dārzu un parku veidošanas nodaļu.
Ikdienā tulko
Ikdienā Bulduru zināšanas Marika izmanto, kopjot savu piemājas dārzu Mežaparkā un lauku mājas Vidzemē. Ar dārzu veidošanu profesionāli viņa nenodarbojas, jo lielāko laiku aizņem tulkošana un dēlu audzināšana.
Marikas maizes darbs ir juridiski un tehniski tulkojumi. Sieviete stāsta, ka mācīties igauņu valodu viņa nolēmusi jau astotajā klasē. Skolas direktors 1. septembra uzrunā stāstījis, kur pērnā gada absolventi aizgājuši mācīties, un no direktora teiktā Marika uzzinājusi par meiteni, kas iestājusies Tartu universitātē igauņu filologos. Toreiz Marika sapratusi, ka pēc vidusskolas vēlas mācīties to pašu. Marika saka, igauņu valoda ir skaista un melodiska. Sirdī tuva ir arī pati igauņu zeme. «Citi stāsta, ka pēc prombūtnes, atgriežoties Latvijā, viņiem kļūst silti ap sirdi. Man tā ir, kad pārbraucu Igaunijas robežu,» atzīst Marika. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņa pati ir pa pusei igauniete. «Mana mamma ir igauniete, tēvs - puslatvietis, puslietuvietis,» stāsta Marika. Tāpēc pati sevi viņa smejoties sauc par tīrasiņu Baltijas jaukteni.
Dārzu veido pamazām
Pret Marikas aizraušanos - augiem - ģimenei iebildumu neesot. Arī iepriekšējām paaudzēm viņas ģimenē bijis raksturīgi strādāt ar augiem nesaistītā profesijā, bet sirdī glabāt mīlestību pret dabu. Daba tuva esot arī Marikas dēliem, jo laukos viņi esot lielākie palīgi, kas labprāt appļauj teritoriju. Savukārt ideju ģenerators ģimenē esot vīrs. Viņš sapņo laukos ierīkot meža takas ar apstādījumiem. Tāpat ģimenei patīkot audzēt interesantus kokus. Piemēram, viņu Mežaparka dārzā labi iedzīvojies riekstkoks, kas ik rudeni saražo spaini ēdamu valriekstu. Arī Marika pati vairāk esot koku, nevis puķu mīļotāja, viņas dārzā daudz krāšņu ziedu nav. Marikai svarīgi dārzu veidot pamazām, nevis «uzraut» gatavu vienā vasarā. «Daudzi tagad nozāģē kokus, nošķūrē dārzu, uzved melnzemi un stāda jaunu dārzu, bet man tā nepatīk.» Piemājas dārzā Marika cenšas saglabāt Mežaparka elpu, lai dārzā būtu arī meža stūrītis. Idejas, kam dārzā un lauku sētā jābūt, vai nu plivinoties gaisā, vai arī tiekot kaut kur noskatītas. «Tagad gadatirgos un stādu audzētavās, redzot, kā cilvēki haotiski sapērk no katras šķirnes pa puķītei un pēc tam nezina, kur sastādīt, man nāk smiekli.» Agrāk viņai bijis tāpat, bet Bulduros gūtās zināšanas palīdzējušas saprast, ka ne visu, kas patīk, savā dārzā var un vajag stādīt.