Sliktas veselības mocītajam dzejniekam jātaupa enerģija svarīgajam brīdim - Nobela prēmijas svinīgai saņemšanai no Zviedrijas karaļa rokām 10. decembrī. Tomēr aplaimo fakts, ka uz jaunā krājuma veidotāju lūgumu ierasties Rīgā T. Transtrēmera kundze Monika, kas vislabāk saprotas ar pirms divdesmit gadiem triekas skarto personību literatūrā, atbildējusi, ka vīrs jūtoties saguris un nedomājot nekur īpaši braukt, bet, ja nu vēl savā mūžā kur došoties, viņš vēlreiz gribētu redzēt Rīgu.
Tikšanās, dzeja, pianīno
1970. gada aprīlis, rīts, negaidīts zvans pie tulkotāja, vijolnieka Zigurda Elsberga un viņa dzīvesbiedres, ievērojamās latviešu literātes Vizmas Belševicas dzīvokļa durvīm Gorkija ielā 145 (tagad Valdemāra iela). Viņu priekšā nostājies jauns, slaids vienkārši ģērbies cilvēks. Tomass Transtrēmers. Zigurds Elsbergs viņu atpazinis uzreiz pēc fotogrāfijām.
Pirms zviedru daudzsološais dzejnieks bija pārkāpis šo slieksni, toreizējais Latvijas radio Zviedru raidījumu redakcijas mūzikas redaktors Z. Elsbergs pašmācības ceļā bija apguvis zviedru valodu un 1965. gadā gluži kā pasaules brīnums bijusi iespēja doties apmaiņas braucienā uz Zviedriju Stokholmas Universitātē studēt skandināvu valodas. Universitātē notikuši zviedru literātu un dzejnieku priekšlasījumi, un kādā no šiem pasākumiem uzstājies arī Tomass Transtrēmers. Kopš tā laika Z. Elsbergs sācis tulkot viņa dzeju. Lielu iespaidu uz viņa interesi saistībā ar zviedru literatūru atstājusi viņa pirmā sieva - tulkotāja Solveiga Elsberga.
Dzīves līkloči sagrozījušies tā, ka tālākie zviedru dzejas tulkojumi turpinājās radošā sadarbībā ar Vizmu Belševicu. Viņš - Artūru Lundkvistu, Tomasu Transtrēmeru, viņa - Gunāru Ēkelefu, Ēriku Lindgrēnu un, protams, citus kaimiņzemes dzejdarus. V. Belševica pilnīgi brīvi jutusies, tulkojot no angļu valodas, savukārt tulkojumus no zviedru valodas veikusi ar vārdnīcas starpniecību. Pirms T. Transtrēmers ieradās Rīgā, viņa un Z. Elsberga starpā notikusi plaša sarakste, kurā zviedru autors izteicis pozitīvu novērtējumu savai dzejai Z. Elsberga tulkojumā. To, ka šie atdzejojumi ir vērā ņemami, T. Transtrēmers uzzinājis no sava kursabiedra Andreja Irbes, kuram pieder pirmie šī autora dzejas tulkojumi latviešu valodā. Tie publicēti žurnālā Jaunā gaita 1967. gadā.
Draugiem aiz robežas
Par precīzu ierašanos saviem jaunajiem latviešu draugiem neziņoja, lai «nevēlami orgāni» nebūtu lietas kursā par viņa gaitām Rīgā. Kā ciemakukuli atvedis savu angliski tulkoto dzeju, kā arī vēl nepublicētu dzeju rokrakstā, T. Transtrēmers izteica vēlmi tikties ar latviešu dzejniekiem, kuru veikums pēdējā laikā bija ieinteresējis. «Piekritām, ka iespēju robežās saorganizēsim,» atceras Z. Elsbergs. Uz neoficiālo dzejas vakaru turpat Elsberga un Belševicas dzīvoklī ieradās Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Māris Čaklais, Imants Auziņš, kā arī komponists Imants Kalniņš un viņa brālis Viks. Notikusi krusu šķērsu pazīšanās, ar Z. Elsberga tulkojumu starpniecību izskanējusi dzeja. Izrādījies, ka Tomasam no agras bērnības esot kaislība klavierspēle, kas viņam padevās ļoti labi. «Klāt bija arī Imants Kalniņš, tāpēc radās doma pamuzicēt,» stāsta Z. Elsbergs. «Mums klavieru nebija, taču Vizma teica, ka stāvu zemāk pie Alberta Jansona - Rakstnieku savienības sekretāra - esot pianīno. Mēs, daži spēkavīri, Uldi Bērziņu un pašu Tomasu Transtrēmeru ieskaitot, uznesām to pianīno vienu stāvu augstāk. Muzicējām, viņi abi ar Imantu Kalniņu bija tādi improvizēt spējīgi. Bija ļoti interesants vakars.» Pats, būdams profesionāls vijolnieks, ar savu spēles mākslu viesus gan nepriecējis. Rītā T. Transtrēmers kā atvadu dāvanu atnesis dzejoli, veltītu Z. Elsbergam un V. Belševicai. Drošības pēc vārdus neminējis un dzejas rindām par virsrakstu uzlicis Draugiem aiz robežas.
Nebija greizsirdīga
Nākamreiz Rīgā tikušies 2000. gadā, savukārt pēc 1990. gada pats Z. Elsbergs vairākas reizes ticies ar T. Transtrēmeru Stokholmā. Viena no tādām reizēm bijusi 1992. gadā, kad V. Belševicai Zviedrijā pasniegta Forseta literārā prēmija. Savukārt 1998. gadā V. Belševica un K. Skujenieks bija pirmie, kuriem piešķīra T. Transtrēmera vārdā nosaukto literāro balvu, ko Vesterosas pilsēta piešķir augsta līmeņa dzejniekiem, kas dzīvo pie Baltijas jūras. 1999. gadā klajā nāca izdevniecības Jumava izdotā T. Transtrēmera izlase Atmiņas mani redz, kuras atdzejotāju pulkā bija arī Vizma un Zigurds.
V. Belševicai un T. Transtrēmeram - diviem Nobela prēmijas kandidātiem - esot bijis daudz kā kopīga, stāsta Z. Elsbergs. Pirmkārt, abi bijuši lieli lasītāji. Pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgājušās V. Belševicas vīrs norāda uz grāmatu plauktu, kas klāj gandrīz visas istabas sienas. Tās visas viņa ir izlasījusi, un citas pat vairākkārt. Otrkārt, viņi abi ļoti mīlējuši dabu. Transtrēmeram esot kukaiņu kolekcija, ko bērnībā rūpīgi vācis savas vasaras mājas apkaimē. Savukārt V. Belševicu interesējuši koki, puķes, viena no mīļākajām grāmatām bijusi Alfrēda Brēma Dzīvnieku valsts. Transtrēmers rūpīgi vācis visus rakstu galiņus, kontaktus, savukārt Belševica - neskaitāmu faktu kartotēku par notikumiem vienā laikā dažādās pasaules valstīs. Abiem šogad aprit (un apritētu) apaļi 80. «Viņi nebija ne greizsirdīgi, ne dusmīgi viens uz otru kā konkurenti. Ja Vizma būtu starp mums, viņa noteikti priecātos par Tomasa panākumiem, jo tā ir liela veiksme piedzīvot šādu apbalvojumu, vēl dzīvam esot,» - tā Z. Elsbergs.