Partijai Vienotība pašmāju politikas lietpratēji zārku bēniņos bija nolikuši jau krietni sen, attiecīgi ziņa aizvadītajā nedēļā, ka šī politiskā spēka reitings esot noslīdējis līdz maģiskajai 5% robežai, zināmā publikas daļā raisīja rosību. - Nu jau gan ierāpusies, atliek tikai vāku uzlikt!
Ņemot vērā, ka cilvēka dabā vispār ir izjust klusu prieciņu par barvežu un spīdekļu (pilnīgi nepamatotu, protams...) nedienām, nekrologu rakstīšana partijai, kas ilgstoši bijusi pie varas, ir saprotama. Tomēr apbērēšanas procesā derētu paturēt prātā dažas tēzes.
Pirmā. Atbalsta kritums Vienotībai neparādās kā citu partiju popularitātes būtisks pieaugums. Tas, protams, nemazina Vienotības situācijas nelāgumu, tomēr es neredzu iemeslu līksmībai Vienotības oponentu nometnē(s). Ja oponentiem būtu izdevies ar savu izcilo sniegumu Vienotības vēlētāju pārvilināt, tad gandarījumam būtu pamats. Savukārt, ja sarūgtināts vēlētājs ir nospļāvies un novērsies no līdzdalības politikā (atbalstot kādu partiju) vispār, tas liecina, ka arī citi politiskie spēki nav izcilāki. Šo citu priekšrocība ir vien tā, ka tie spējuši nesarūgtināt savas specifiskās ekosistēmas iemītniekus. Arī tas ir jāmāk, bet...
Otrā. Pašsaprotamu iemeslu dēļ par Vienotības popularitātes samazināšanos vislabprātāk izsakās organizācijas oponenti. Nevienam nepatīk apspriest savu favorītu kļūdas, līdz ar to debatēs par premjeres partijas klupšanas iemesliem mazāk pārstāvētas ir tieši Vienotības atbalstītāju (vai vēl neseno atbalstītāju) versijas. Attiecīgi mēs varam runāt par dziļu apmierinātības sajūtu tajā publikas daļā, kas tāpat nav bijuši Vienotības atbalstītāji, bet ne pilnvērtīgu diagnozi. Piemēram, ja analīze aprobežojas ar nepacietīgu klapēšanu pa zārku, nav skaidrs, vai iemesls ir personālijas vai arī tas, ka Vienotības piedāvājums ir zaudējis saturu. Ja Vienotības atbalstītājiem ir pieriebušies kašķi partijas «spicē», bet partijas pastāvēšana kā tāda liekas nepieciešama, tā ir viena situācija; savukārt, ja ir sajūta, ka politika gluži labi var iztikt bez šādas partijas vispār, mums ir cita situācija.
Ir sajūta, ka Vienotības vadība pārāk orientējas uz pirmo situāciju, jo saskata paralēles ar šī politiskā grupējuma savulaik jau - veiksmīgi! - pārdzīvoto. Atcerēsimies kaislības ap Repši, Kristovski utt. Tomēr var gadīties, ka šobrīd partija ir otrajā situācijā, kad ar organizatorisku, kā saka, savākšanos nepietiks. Piemēram, iespējams, tā vēlētāju daļa, kas vēl pirms pieciem gadiem orientējās uz jēdzieniem «Eiropas vērtības», «eiropeiska orientācija», pašlaik vairs īsti nesaprot - un tam ir pamats -, ko šie jēdzieni reāli nozīmē.