Trīs dienas Ziemeļigaunijā atklāj šīs valsts ne tik pazīstamās puses, kā arī liek pārdomāt līdz šim radušos stereotipus par «Baltijas tīģeri». Dodoties ceļā, labticīgi pieņemam, ka sekosim virtuālā gida - lapas _visitestonia.com_ padomiem, kā rezultātā nākas secināt - lai nu ko, bet stāstus pārdot viņi prot.
Zem putnu mākoņa
Raiti uzripojam uz Tallinas šosejas, ceļamērķis - Keilas ūdenskritums, otrs lielākais Igaunijā. Lai arī Tallinas šoseja varētu šķist garlaicīga, ap to atrodami vairāki kultūrvēsturiski objekti. Pirms Pērnavas, pagriežoties pa labi, var nokļūt līdz vietējai peklei Tori ciemā. Devona smilšakmens atsegumā izskalota vairākus metrus dziļa ala, kas savulaik kalpojusi par avotu dažādiem mistiskiem stāstiem, pie tās uzstādītā velnēna skulptūra norāda uz tās agrāko iedabu. Ceļabiedri gan smej - vai tiešām bija jābrauc tik tālu, lai apskatītu Gūtmaņalas miniatūru kopiju?
Arī nākamā pieturvieta Varbola pilskalns neatklāj solītās XIII gs. cietokšņa drupas, taču piedāvā Disnejlendu viduslaiku gaumē, kur tuvumā var aplūkot gan trebušē (akmens metamās ierīces), gan vārtu taranus. Tur iekārtotas arī vairākas dabas takas, piemērotas rāmai pastaigai, mēģinot ieraudzīt dzērves, kas turpat netālu žēli kliedz. Putnus šajā reģionā pavasarī redz visur, debesis kā nosētas ar kāšiem, rindām un pulciņiem - izrādās, esam tieši zem putnu migrācijas ceļa uz Somu līci. Sajūsminoties par tik dzīvajām debesīm, pamazām nokļūstam līdz Keilai. Sāk krēslot, arī izsalkums pamodies - pēc vietējo ieteikuma iestiprināmies krodziņā blakus baznīcai, lai pie ūdenskrituma spēki nepieviltu. Jānobrauc vēl daži kilometri, taču navigācijas kļūmes dēļ piedzīvojam pārsteigumu - ceļmalā slejas savu mūžu nokalpojusi kravas lidmašīna. Kaut ar saimnieku saruna īsti nevedas, viņš parāda tās «vēderu» - tur iekārtojusies lidmodeļu darbnīca. Beidzot nokļuvuši līdz Keilas parkam, apjukums - zem tilta redzama vienīgi neliela ūdens kaskāde. Tomēr jādodas tālāk pa meža takām, jāšķērso vairāki ķēžu tiltiņi - tad skatam atklājas ūdens siena. Pateicoties apledojumam, tā pieņēmusi pavisam fantasmagoriskas formas. Šaltis šņāc un puto, krīt no dažādām platformām. Gandrīz septiņdesmit metru platais šļakatu loks veido bagātīgu gleznu.
Kafijas kaskāde
Pēc Tallinā pavadītas nakts un viduslaiku kroga Olde Hansa obligātā apmeklējuma esam gatavi jauniem izaicinājumiem. Tiesa gan, plānos nav iekļauti dramatiski sliktie un applūdušie ceļi, bieza migla ar redzamību tikai pārdesmit metru attālumā, kā arī igauņu konspiratīvās noslieces, izvairoties precīzi identificēt apdzīvotās vietas. Lēni ripināmies pa šauriem ceļiem, no meža blenž izbrīnītas stirnas. Tomēr šodienas galvenais mērķis - Jāgala ūdenskritums, kas tiek uzskatīts par lielāko Igaunijā. Netīšām piebraucam tam no otras, ne skatu platformas puses, taču dubļu izbrišana ir tā vērta. Šķiet, tik plašu un viendabīgu saputotas kafijas straumi vēl redzējusi neesmu. Drosmīgākie mēģina paiet zem kaskādes, pārējie bauda skatus. Tālāk ceļš vijas gar vairākām muižām - situācija tāda pati kā Latvijā. Daža kā XIII gs. Kolgas muiža pamesta un noplukusi, lai arī joprojām dižena. Cita kā Palmses muiža atgādina nolakotu cukurgailīti ar cikucaku rotondām un terasēm. No XVII gs. vasaļa cietokšņa Kīju palicis vienīgi tornis, kurā labvēlīgākos laika apstākļos darbojoties bārs. Diena noslēdzas pie Rakveres cietokšņa, kas apmeklētājiem būs atvērts tikai no maija. Gluži tāpat kā lielākā daļa citu atpūtas un izklaides vietu. Apgājuši riņķi, papriecājamies par iespaidīgo vērsi, kā arī skatu no pilskalna uz pilsētu.
Divas pasaules
Iepriekšējās dienas miglas dēļ plāni koriģēti, tāpēc nospraužam taisnu maršrutu uz Narvas cietoksni, atvēlot sev pāris pieturvietu. Tek maza Valastes upīte pa rāmu pļavu, neko nenojaušot... pēkšņi, bladāc! Valastes ūdenskritums ir augstākais Igaunijā, grāvis no dolomīta kraujas jūrā gāžas gandrīz 30 metru augstumā. Tā kā ūdenskritums radies tikai pirms 40 gadiem meliorācijas darbu rezultātā, tas joprojām veido savu formu. Taču skats ir grandiozs - kaskādi var aplūkot gandrīz rokas stiepiena attālumā no speciāli izveidotas platformas. Turpinot ceļu, pie apvāršņa pavīd Putses cietokšņa sarkanais dakstiņu jumts, monolītajā celtnē bieži notiekot koncerti. Tuvošanos Narvai iezīmē arvien biežāk uz ceļiem redzamās automašīnas ar Krievijas numuriem. Pilsēta aizmigusi, pelēka, vien ap robežupi rosās dzīvība. Staltais Hermaņa cietoksnis drūmi lūkojas pretī otrā krastā redzamajam Ivangorodas cietoksnim. Divas pasaules, divas dažādas dzīves - Narva vienmēr uzskatīta par robežu starp Austrumu un Rietumu civilizācijām. Lai arī pati ēka slēgta, cietokšņa kompleksā var ieturēties kafejnīcā (mēs gan par to uzzinām pārāk vēlu, jau pēc sātīgām pusdienām kādā netālā pseidovācu krogā). Atpakaļceļš ved gar Peipusa ezeru, caur Tartu, kur var sajūsmināties ne tikai par arhitektūru, bet arī aptamborētajiem velosipēdu statīviem, un nolemt tur kādā siltā vasaras vakarā atgriezties. Trīs dienu ceļojums beidzies, nobraukts ap 1000 kilometru. Un Igaunija iepazīta no savādākas, ne tik pieradinātas puses.