Daži pēdējie gadi banku sektorā ritēja relatīvas stabilitātes zīmē. Bankas līdz ar Latvijas ekonomiku kopumā atkopās no finanšu krīzes, cenšoties atgūt pozitīvo, labo draugu tēlu sabiedrībā, tika dziedētas arī Latvijas krājbankas kraha radītās rētas. Turpretī šoziem un šopavasar banku sektorā atkal pavīdējusi stresa pilna noskaņa. Tika anulēta Trasta komercbankas (TKB) licence. Mainījās banku galvenās uzraudzītājas - Finanšu un kapitāla tirgus komisijas - vadītājs, un iepriekšējam vadītājam Zakulim oponenti adresēja dažādus pārmetumus. Šajā nedēļā atklājās konflikts iepriekš monolītajā Latvijas Komercbanku asociācijā, jo par aiziešanu no tās paziņoja Rietumu banka, kas ir viena no lielākajām bankām Latvijā.
Šie notikumi katrs atsevišķi nav iemesls uztraukumam, un, kopumā vērtējot, nekas briesmīgs nav noticis. Arī no tā, ka licence anulēta TKB, reālie cietēji ir vien tā skaitliski nelielā šīs bankas klientu daļa, kuru noguldījumi pārsniedz garantēto noguldījumu apjomu - 100 000 eiro. Tomēr, ņemot vērā vairākus traumējošos notikumus, kas vēsturiski saistās ar banku darbību, - sākot no bēdīgi slavenās Bankas Baltija līdz Parex grūtībām un Krājbankas galam -, var saprast tos iedzīvotājus, kuriem jebkādi satricinājumi banku vidē rada, iespējams, pilnīgi iracionālas bažas par savas finansiālās situācijas stabilitāti un bankās glabāto uzkrājumu drošību. Banku ekspertu izteikumi, ka TKB nav sistēmiska banka, pēc būtības nav apstrīdami, bet daļai sabiedrības atgādina laiku pēc Snoras bankas skandāla Lietuvā, kad jau bija vērojami Krājbankas kraha priekšvēstneši, un arī izskanēja apgalvojumi - nevajag uztraukties, nav jau sistēmiska banka.
Spēcīgiem satricinājumiem bagātais finanšu sektora liktenis tiek piesaukts arī brīžos, kad sabiedrība diskutē, vai uzkrājumi skaidrā naudā liecina par valsts iestādē strādājoša cilvēka diskutabliem ienākumu avotiem. Protams, jāpiekrīt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei, kura Dienai sacīja, ka nesaprot, «kāpēc vajadzīgi skaidrās naudas uzkrājumi». Protams, respektējama ir Ziemeļvalstīs ierastā domāšana, ka tādas amatpersonas ienākumi, kurai ir lieli uzkrājumi skaidrā naudā, jāliek zem īpaši spēcīgas lupas.
Tomēr nevar akli salīdzināt Latvijas un, piemēram, Skandināvijas sabiedrības pieredzi sadarbībā ar bankām. Tajā, ka ne vienam vien mūsu valsts iedzīvotājam drošāk šķiet nepaļauties tikai un vienīgi uz bankas maksājumu karti un kontu, sava loma ir arī finanšu sektora sagādātajiem pārsteigumiem.