Vācija patiesi ir apbrīnojama valsts. Tikai viena gadsimta laikā tā jau trešo reizi ir spējusi sagādāt nopietnas raizes kaimiņiem, taču šoreiz ne ar bruņošanos, bet ar tautsaimniecisko pārspēku, efektivitāti un eiro.
Lai arī tālajā 1989. gadā Eiropā pēc PSRS sabrukšanas valdīja zināma eiforija un atslābums, tomēr ne Francija, ne Lielbritānija Vācijas apvienošanas jautājumā šajā atslābumā nedalījās. Mārgareta Tečere savā premjerministres karjeras pēdējā gadā nonāca pie secinājuma, ka pārāk ciešu sazobi ar tikko apvienoto Vāciju nedrīkstētu pieļaut, viņas industrijas ministrs Nikolass Ridlijs intervijā žurnālam The Spectator atļāvās teikt vēl skarbākus vārdus - ka plānotā Eiropas monetārā savienība ir Vācijas sazvērestība nolūkā pārņemt varu Eiropā. Šī neuzmanīgā izteikuma dēļ viņam vēlāk nācās atkāpties no amata.
Kaut arī Vācijas Federatīvā Republika savā teritorijā pēc apvienošanās pārņēma visai nolaistas un industriāli atpalikušas teritorijas, tā tomēr spējusi kļūt par dominējošo spēku Eiropā. Vairāk nekā divdesmit gadu vēlāk var secināt, ka britu politiķu izteiktās šaubas zināmā mērā tiešām ir piepildījušās, taču par sazvērestību te diez vai ir runa.
Viss ir daudz vienkāršāk - Vācija atkal ir izrādījusies Eiropai pārāk spēcīga. Situāciju jo vairāk saasina tas, ka ar savām mazākspējīgajām kaimiņvalstīm tā ir cieši saistīta politiskā un ekonomiskā savienībā. Pasaules finanšu krīzes rezultātā Vācijas pārākums ir parādījies vēl jo spilgtāk. Vācija ir kā vakarskolā nonācis ģimnāzists, kuru apkārtējie klasesbiedri novēro ar apbrīnas pilnu skaudību. Vai ģimnāzists spēs pavilkt uz augšu savus mazāk apdāvinātos klasesbiedrus, vai tie tomēr uz leju pavilks viņu pašu?
Šobrīd izsludinātā taupības un konsolidācijas programma nav nekas cits kā ģimnāzista mēģinājums uzspiest klasesbiedriem savas mācību metodes, bet pārāk iepalikušie vakarskolnieki viņam piedēvē totalitāras noslieces un drīzāk būtu ar mieru, ja visiem izliktu vienu klases vidējo atzīmi, kas, pārnesot piemēru uz ES, varētu izpausties eiroobligāciju veidā.
Vācija, gadiem ejot, ir attīstījusi unikālu sociālekonomisko modeli, daži to pat dēvē par agrīnās kapitālisma fāzes atgriešanos, jo pie visai strauja darba produktivitātes pieauguma darbaspēka izmaksas saglabājas salīdzinoši zemā līmenī, pēdējo 10 gadu laikā valsts ir arī spēcīgi samazinājusi sociālo pabalstu apjomu. Taču, kamēr Vācija nodarbojās ar netīkamajām reformām, tās kaimiņi pamatā vienkārši turpināja peldēt pa straumi ūdenskrituma virzienā.
Vācija ir reizē gan ES lokomotīve, gan atvēsinošs atgādinājums par pārējo dalībvalstu stagnāciju un nespēju piemēroties apstākļiem. Jautājums paliek atklāts - caur sāpēm piedzimt no jauna vai tomēr likt Vācijai uzspiest pa bremzēm, lai jau neizlec.