vēstures portretējums.
Kino kā tautas māksla
Pats Lelušs pirms premjeras filosofiski komentē paveikto: «Publika ir mans stingrākais, bet arī godīgākais kritiķis, jo kino man ir tautas māksla. Mēs visi esam kinematogrāfisti. Acis - lieliskākā kamera, ausis - labākais mikrofons. Mēs runājam, mūs kāds dzird - tātad «filmē». Smadzenēs nerimtīgi notiek montāžas process. Kino ir māksla, kas skar visus bez izņēmuma. Tāpēc es neieredzu filmas ar tikai laimīgām vai tikai bēdīgām beigām, jo neviens stāsts taču nebeidzas. Jo vairāk - neviens stāsts nav viennozīmīgs. Es mīlu cilvēci - gan labos ļaudis, gan maitas, jo visi mēs esam cits citam nepieciešami, - mēs visi, seši miljardi aktieru, taču piedalāmies kopējā brīnišķīgā filmā, kuras talantīgais režisors ir Dievs. Bet Viņš ir arī lielākais sērijslepkava, jo visi šie seši miljardi nomirs. Varbūt nāve arī ir tas lieliskākais Dieva izgudrojums? Jo neviens taču nekad nav sūdzējies pats par savu nāvi. Es, protams, baidos mirt, bet vienlaikus tomēr negribētu palaist garām šo iespēju. Dzīve ir trilleris, Hičkoka filmas fragments. Mēs visi dzīvojam apbrīnojamā piedzīvojumu filmā.»
Zaļais paklājs
Pēc šādiem vārdiem grūti samierināties ar visai pelēcīgo, drēgno laiku, kuru 32. MSKF atklāšanai par godu bija sarūpējis Radītājs, spiežot prominences ātri steigties uz atklāšanas ceremoniju pa koši zaļo paklāju pie kinoteātra Puškinskij, lai paslēptos kinoteātra milzīgajā zālē. Pieminot Krievijas uzvaras 65. gadadienu Otrajā pasaules karā, jaunie aktieri visiem veterāniem veltīja frontes laika dziesmas, bet kara aģitbrigāžu dalībniekiem māksliniekiem (un tādi patiešām zālē bija aktieru Innas Makarovas un Staņislava Zeļdina personās!) pasniedza krāšņas buķetes. Tālāk runu teica namatēvs MSKF festivāla direktors Ņikita Mihalkovs, kurš arī ar sevišķu optimismu neizcēlās, lai neteiktu, ka runāja skarbi: «Mēs esam izkūlušies no nulles gadu beznaudas situācijas kinematogrāfā un šodien varētu sākt jaunu ēru Maskavas festivāla dzīvē. Lai ko arī kāds domātu par šiem 32. kinosvētkiem, mēs esam saglabājuši pašcieņu un turpmāk ārzemju zvaigznes par naudu nepirksim, lai tikai tās atbrauktu un pagorītos Maskavā, turpmāk arī nelielīsimies ar iespēju par baltu velti viesus piedzirdīt līdz bezsamaņai. Mēs nodarbosimies ar kino!»
Protams, tomēr neizpalika prezidenta kunga/biedra lepnais atgādinājums, ka Maskavas žūriju savulaik vadījuši pasaules izcilākie kinematogrāfisti, sākot ar Sergeju Eizenšteinu, beidzot ar 102 gadus veco, joprojām filmējošo grieķu klasiķi Teo Angelopulu, un arī šoreiz žūrijas līderis būs «apskaužami bezbailīgs, labākajā nozīmē nekaunīgs un daudzu prātos - pasaulē slavens kulta režisors Liks Besons». Pirms uzlikt kaklā Maskavas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētāja varas simbolu, Mihalkovs it kā pa jokam Besonam piekodināja, ka tas ir «īsts zelts» no juvelierfirmas Carrera y Carrera un nav domāts kā dāvana, ko var vest uz Parīzi. Nekaunīgajam Besonam pēc atbildes kabatā nebija jālien - viņš, tērpies izteikti casual stilā (pelēka saņurcīta zaķete plus zils krekls, džinsi), publikai un Mihalkovam, novērtējis pamatīgo zelta izstrādājumu sev kaklā, atcirta repa stilā: «Hey You, I'm feel like in Harlem!» Publika un Mihalkovs izlikās, ka divdomīgo joku novērtēja, un draudzīgi plaukšķinot smējās. Bet tas, vai kinofestivāls Maskavā sāk jaunu ēru, vēl būs liels jautājums.