Man arī tagad negribas to darīt, bet es teikšu, ka vienmēr ir bijis negaidītības moments. Un visādi jau var būt - gan uz vienu, gan otru pusi. Delegācija mums ir maziņa, tāpēc viss balstās uz vienu, divām vai trijām cerībām. Parasti ir bijis kaut kas, kur to nemaz negaidījām. Es domāju, ka tā būs arī šoreiz. Un vēl jau ir tā, ka uz pašu nelaimi saraujies un uz svešu izstiepies. Mēs jau redzam, kas tagad notiek - konkurenti birst nost viens aiz otra gandrīz vai kā no pārpilnības raga, un tas notiek arī mūsu nišās. Airēšanā vispār ir šausmas! Rumāņi un baltkrievi visi ir diskvalificēti.
Dopinga tēma tagad ir karsta. Savulaik kaut ko tādu varēja paredzēt?
Pašlaik notiekošais man ir absolūti skaidrs. Es to sen jau prognozēju. Un tagad ir tikai viens tāds posmiņš. Esmu jau padzīvojis cilvēks un saprotu, ka ideāls nav nekas. Ļaunais ar labo vienmēr ir gājis kopā un arī turpmāk ies. Olimpiskā ideoloģija cilvēcei nāk līdzi tāpat kā citas lietas kopš aizvēsturiskiem laikiem. To apliecina daudzas materiālās lietas, ja mēs runājam par sportu kā līdzekli harmonizēt sabiedrību un akcentēt cilvēku atšķirību no citām dzīvajām radībām, lai gan dzīvnieku pasaulē arī ir cīņas, lai uzvarētu. Un tur arī notiek treniņi. Mazi kaķēni un mazi lauvēni - viņi visi sporto, gatavojas lielajai dzīvei. Vecāki, lauvu mātīte, skatās, lai kāds nenodarītu pāri. Ja viņa redz, ka kāds šauj pār strīpu, tad ar ķepu uzšauj pa pakaļu. Senatnē jau ir bijusi vēlme cīnīties, lai būtu labāks, bet ar tendenci - cīnies nenogalinot! Tas nozīmē - cīnies pēc noteikumiem. Par to var pārliecināties Santorīni salā. Tur ir liecības, kas norāda uz metodisku fizisko spēju uztrenēšanu ar dziļu ideoloģiju. Vienā skulptūrā vērsis uzbrūk un atlēts kā akrobāts, atspēries pret ragiem, ar salto lec dzīvniekam pāri. Notiek cīņa ar vērsi, nenogalinot dzīvnieku. Tur nav tā kā Spānijā, kur koridā vēršus nodur. Citā freskā atlēts ar muguru ir apliecies apkārt zobenam. Lai to izdarītu, kādai bija jābūt trenētībai! Bokseri ir redzami ar milzīga izmēra cimdiem. Mērķis bija humāns, lai sports kalpotu sabiedrībai, kā tas ir ierakstīts olimpiskajā hartā. Tagad tas viss pieklibo. Kad atjaunoja olimpisko kustību, tad bija skaidri nošķirts sports no cirkus. Kā ir cirkū - jo briesmīgāk, jo labāk. Sportā cilvēkam pašam sevi vajadzēja attīstīt, nevis savas darbības izmantot naudas pelnīšanai. Diezgan ātri gan tas viss nojuka.
Kas notiek pašlaik?
Šobrīd ir iestājusies krīze. Ir trīs momenti. Pirmais ir saistīts ar politikas iejaukšanu. Hitlers to izdarīja pirmais. Padomju Savienībā Staļins sākumā olimpiādi noliedza, jo tā bija buržuāzijas izpausme, bet pēcāk saprata, ka tā ir laba iespēja manipulēt ar cilvēkiem un rādīt sava dzīvesveida priekšrocības. Es esmu skatījies tā laika dokumentus. Staļins izdod ukazu nodibināt olimpisko komiteju, lai varētu uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Tagad ķīnieši tā rīkojas, bet viens no spilgtākajiem piemēriem bija Vācijas Demokrātiskā Republika. PSRS laikā tas bija piemērs, kā vajag darīt. Redziet, kā valsts ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu visus uzvar. Es esmu runājis ar vāciešiem un zinu, ko viņi tajā laikā darīja. Ne velti pēc tam veselu baru sasēdināja cietumā. Otrais moments ir komercializācija. Sports kļuvis par šovu. Joprojām, protams, ir olimpiskie ideāli, par kuriem ir jācīnās, bet komercija ir vēl viena nopietna problēma. Trešais moments abu iepriekš minēto faktoru ietekmē ir ķīmija. Lai valstis uzvarētu, izveido laboratorijas, kurās iegulda milzu līdzekļus. Tagad mēs uzzinām, ka vēl specdienesti tajā visā ir iejaukti. Nu šaumas! Bet tas viss ir politizācijas un komercializācijas sekas. Valstīm vajag parādīt savu pārākumu, sportistiem - nopelnīt. Vieni gatavo dopingu, un otri rij. Kamēr pamatos viss netiks atrisināts, ķimizāciju neizdosies uzveikt.
Sportu no biznesa gan laikam būs grūti nodalīt…
Tas ir tāpēc, ka nav vairs tikai arēnas kā antīkajā pasaulē. Tagad ir televīzija ar miljoniem un pat miljardiem cilvēku auditoriju. Sports ir kā tirgus lete. Pārdevēji gan ir ieinteresēti, lai sports būtu tīrs, jo pēc tam viņiem pārmetīs, ko tad jūs piedāvājat - elki izrādās dopinga rijēji un sporta spēles savukārt sarunātas. Tas viss ir attiecināms arī uz mums. Vai mums ir vajadzīgs Latvijas vārda nesējs pasaulē, ja viņš pēc tam izrādās noziedznieks un nevar kalpot jaunatnei par piemēru? Sarežģītā laikā mēs dzīvojam.
Olimpiskajai kustībai bija iespēja no tā visa izvairīties?
Laikam jau nebija. Sports ir tikai viena sfēra. Visos laikos ir bijuši cilvēces centieni būt labākiem un harmoniskākiem, un visu laiku ir bijis blakus velns, kas izmanto šīs vēlmes. Visur ir solīta paradīze, bet ceļš iet uz elli. Musulmaņiem arī sola paradīzi. Viņi ir pārliecināti, ka cīnās, lai pasaule būtu pareizi iekārtota, par kalifātu. Līdzīgi bija komunismā, kad mums solīja saulainu nākotni. Es varbūt pārāk skarbi visu kritizēju, un viens otrs jau teiks, ko tas Baltiņš īsti grib - lai olimpiādi klapē ciet… Nē, kategoriski to nedrīkst darīt. Ir ļoti daudzas pozitīvas lietas. Tās ir jāmāca jaunajai paaudzei. Es esmu uzaudzis laikā, kad pirmajā vietā bija gods uzvarēt. Neviens tad nedomāja, ka ar sportu varēs «piķi» pelnīt. Tagad ir tā - ja man nemaksās, es nesportošu.
Par dopingu saka, ka turpināsies cīņa starp ražotājiem, kuri domās un darīs, lai viņu preparātu neatklātu, un pārbaudītājiem, kas centīsies grēkāžus pieķert. Šai cīņai var saredzēt galu?
Cīņa nevar beigties. Pasaule ir uzbūvēta tā, ka velns ar Dievu katra dvēselē cīnās. No katra paša cilvēka ir atkarīgs, kas ņems virsroku. Bet viņi cīnīsies mūžīgi - arī melns ar balto un pluss ar mīnusu. Nevar būt tā, ka kādreiz kaut kas beidzas.
2014. gadā bija labi noorganizētas ziemas olimpiskās spēles Sočos. Tagad atklājas, kādas tikai blēdības krievi tajā laikā nav darījuši, un pasaules sabiedrībai ir milzīgas dusmas. Kādas pašam ir sajūtas?
Es arī esmu daļa no pasaules sabiedrības, un es biju Sočos. Tolaik man bija dusmas, atvainojiet par izteicienu, par Soču apkakāšanu. No praktiskā viedokļa tās bija vislabāk organizētās olimpiskās spēles. Sākot no izkāpšanas lidostā līdz nokļūšanai sacensību vietā. Brīvprātīgie bija brīnišķīgi. Parasti no viņu sejām var nolasīt - nu es taču jums par velti palīdzu… Sočos es sastapos ar patiešām sirsnīgiem un izpalīdzīgiem jauniešiem. Pie sevis nodomāju, ka Krievija mainās un viss ir tik forši. Un pēc tam sākās visi tie notikumi ar Ukrainu un Krimu. Man dzīvē nav bijis lielāks pārdzīvojums par to, kā es tad jutos «piečakarēts». Jā, arī man ir milzīgas dusmas. Vēl specdienesti esot iesaistīti! Un es domāju, ka arī ir, jo es taču zinu, kā bija padomju laikos. Tie, kam jācīnās pret dopingu, pārvēršas par tiem, kas nodrošina dopinga lietošanu. Nu kur vēl tālāk lai iet?
Kā būtu jārīkojas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai?
SOK prezidentam Tomasam Baham būtu jāaizdomājas, kas vispār ir olimpiskās spēles, kāds ir pašreizējais stāvoklis un kur var nonākt. Jābūt skaidrai virzībai, ko darīt. Vai turpināt tirgus leti un kalpošanu politikai, vai arī iet uz to pusi, kam olimpiskās spēles bija domātas. Ja mēs ieskatāmies vēsturē, tad komandu vērtējums nebija paredzēts. Atlētam ir jāsacenšas ar atlētu. Tai pašā laikā, ko gaida tauta, arī Latvijā - kad beidzot atklāšanas parādē nāks mūsējie. Mēs jau arī atmodas laikā gājām ar lozungu par mūsu valsts sportistu dalību olimpiskajās spēlēs. Sarežģīti ir visu izvērtēt un saprast, kā rīkoties. Pamatideja gan bija tāda, ka cilvēki savā starpā sacenšas, nevis valstis. Pieņemsim, ka ir atlēts, kurš nav lietojis dopingu, ir pret to visu cīnījies, kaut gan viņu mudinājuši to darīt, un viņu nepielaiž pie spēlēm? Nu nebūs tad viss taisnīgi. Ja es būtu karalis (smejas), tad es Krievijas karogu gan neatļautu ienest Rio spēlēs.
Pārāk daudz laikam runājam par sliktajām lietām?
Bet tagad ir tāds laiks, kad nevar nerunāt. Olimpiskās komitejas vadītājiem vajadzētu papētīt dziļāk, kāpēc tā ir noticis. Samarančs (Huans Antonio Samarančs bija SOK prezidents no 1980. līdz 2001. gadam - M. Z.) jau gāja uz komercializāciju.
Ja viņš to nedarītu, olimpiāde nepaliktu bez vadošiem atlētiem vairākos sporta veidos?
Ņemot vērā, kā attīstās šova līnija, no tā nevarēja izglābties. Komercializācija un naudas pelnīšana jau nav tikai sportā. Tā ir kopumā sabiedrībā.
Latvijas sportā ik pa laikam diskutē par nepieciešamību atbalstīt tā saucamos nekomerciālos sporta veidus.
Runa ir par tiem, kas nav tikuši uz tirgus letes. Ar ko roķene (handbols) ir mazāk interesanta kā basketbols. Ar ko? Vai Āfrikā kāds zina hokeju? Kas tās par muļķībām - tur noteikti domā. Paskaitīsim, cik vispār ir sporta veidu lielajā šovbiznesā. Futbols ir numur viens - vispār ārpus konkurences. Nākamie noteikti ir Amerikā populārie sporta veidi. Labi, uzskaitīsim sporta veidus, kur mūsu sportisti grib miljonus pelnīt. Tas ir futbols, basketbols, hokejs un teniss - viss. Maz. Un tagad salīdzināsim, cik naudiņas saņem VEF basketbolists, par kura vietu pasaules rangā nav zināms, un airētājs, kurš cīnās pasaulē par desmitnieku? Domājiet, ka airētājam ir mazāk talanta un viņam ir mazāk darba jāiegulda? Atšķirība tikai tā, ka viņš uz tirgus letes nefigurē. Viņš nav televīzijā. Mums jau vēl ir dzīva arī PSRS sporta sistēmas domāšana. Tad jau nedalīja sporta veidus. Esi Balderis vai kāda cita sporta veida pārstāvis. PSRS izlasē labākie saņēma 350 rubļus, nākamajā kategorijā 300 un tad vēl nākamajā - 250 rubļus.
Kāda ir iespēja Latvijā sasniegt virsotnes sporta veidos, kas nav uz letes tikuši, ja viņiem vismaz minimumu nenodrošina?
Ir jātiek līdz situācijai, kad esi pelnījis saņemt valsts atbalstu. Pie mums jau ir tā, ka viens otrs čaiņiks prasa naudu. Ir sportisti, kuri apmierinās ar būšanu zemā līmenī, lai viņam tikai kaut ko maksā. Viņš necentīsies tikt augšā, jo tāpat ir labi. Man patīk tāds dzīvesveids - viņš saka. Es kā maksimālists ciest nevaru šādas runas un attieksmi.
Runa ir par iekļūšanu Latvijas Olimpiskajā vienībā…
Jā, un man šķiet, ka kopumā ir radīta ideāla sistēma. Mums ir Olimpiskā vienība un olimpiskie centri. Ja kaut kādu iemeslu dēļ neesi ticis vienībā vai arī no tās izmests, tad olimpiskajos centros ir iespēja turpināt trenēties. Valsts finansiālās iespējas, lai atbalstītu sportu, ir gaužām niecīgas. Tāpēc, manuprāt, valsts dara daudz, kaut vai ar kredītu izsniegšanu olimpisko centru izveidei. Pēc tam šajos centros cilvēki jūtas labi, un tas ir, iespējams, viens no iemesliem, kāpēc viņi nebrauks prom no valsts. Individuāli mēs katrs ieguldām daudz naudas sporta attīstībā, tikai to īsti neapzināmies. Joprojām daudzi savā domāšanā dzīvo Padomju Savienībā, kurā nauda neeksistēja, jo valsts plānā visa nauda bija sadalīta, cik katrs var saņemt algu, cik maksā elektrība un tā tālāk. Daudzi vaicā - kāpēc tagad viss nav nodrošināts? Nav, jo mēs dzīvojam citā sabiedrībā un tas ir tikai normāli. Kāpēc, piemēram, no valsts naudas tagad vajadzētu apmaksāt bērniem hokeja treniņus vai tenisa nodarbības? Nevajag to darīt. Cita lieta, ka vajag uzbūvēt halles, jo vecāki par saviem līdzekļiem to nevar izdarīt.
Kā radās Latvijas Olimpiskā vienība?
Tajā laikā vispār bija «ziepes». Ieslīgām dziļās pārdomās, kā saglabāt to krējumu, ko mēs no padomju mantojuma bijām dabūjuši. Latvijai jau tajā laikā nekā nebija. Līdz tam viss centralizēti nāca no Maskavas. Republikas Augstākā Sporta meistarības skola (RASMS) finansējumu dabūja no Maskavas. Materiālā bāze bija nožēlojama. Augstākās klases sportam mēs mantojām praktiski tikai Siguldas trasi. Tajā pašā laikā mums bija labi treneri un tādi sportisti kā airētājs Klementjevs un šāvējs Kuzmins, kurus vajadzēja saglabāt jaunajā sistēmā. Tā arī radās ideja par Olimpiskās vienības izveidi. Šajā laikā visādi ir gājis, jo cik reižu LOV nav mēģināts klapēt ciet.
LOV izveidošana ir palīdzējusi saglabāt ne tikai atsevišķus sportistus, bet iespējams, ka pat kādu sporta veidu. Piemēram, bobslejam deviņdesmitajos gados bija grūti laiki?
Ir ļoti sarežģīti izveidot vispārinātu sistēmu par visiem sporta veidiem. Tās ir tik atšķirīgas lietas! Es savulaik bobslejistiem teicu, ka viņi ir tuvāk cirkus trupai nekā sportam. Viņi man iebilda. Tad es vaicāju - vai bērni var nodarboties ar bobsleju? Nevar. Kā veidojas cirkus trupa? Savāc grupu ar spēcīgiem cilvēkiem, kas ir trenējušies, kas ir gatavi riskēt ar savu dzīvību, un dodas viesizrādēs. Tajā pašā laikā, ja man tagad ir jānosauc viens sportists, kuru es ņemtu par paraugu visādos veidos, es nešaubīgi vispirms nosauktu bobslejistu Jāni Ķipuru. Daudz nav mums tādu sportistu, lai viņus patiešām ņemtu par paraugu jaunatnei. Otru es nosauktu vingrotāju Igoru Vihrovu. Latvijas Olimpiskā komiteja palīdzēja arī vingrotājiem attīstīties tālāk, jo viņiem Rīgā ir uzbūvēta viena no modernākajām vingrošanas zālēm Eiropā. Tur trenējas ne tikai vingrotāji. Ne velti kādreiz skolās bija vingrošanas, nevis fizkultūras stundas. Kas ir vingrošana? Tā ir prasme ar vingrinājumiem pārvaldīt savu ķermeni.
Pēc Vihrova zelta 2000. gadā un Jevgeņija Saproņenko sudraba 2004. gada olimpiādē vingrotājiem vairāk medaļu nav bijis, lai gan treniņu apstākļi patiešām ir labi?
Tā nemēdz būt, ka visu laiku ir olimpiskie medaļnieki. Toreiz izveidojās tāda situācija, ka bija, un gan jau nākotnē būs vēl.
Vingrošanas zāles ir, bet nacionālā stadiona Latvijā nav?
Un nebūs ar. Tā ir Rīgas problēma. Bez Rīgas pašvaldības to nevar realizēt. Viņiem arī mūsu olimpiskais centrs nav vajadzīgs. Ilgus gadus esmu nostrādājis Olimpiskajā komitejā, bet par Rīgas sporta organizāciju neko nezinu. Viņiem ir liels budžets, bet kas tur tiek darīts… Esmu centies to noskaidrot. Ar vienu otru Rīgas mēru esam bijuši kopā olimpiskajās spēlēs, un viņi ir solījuši, ka nu tik ķersies klāt un nu tik būs. Kad viens no mēriem gāja prom no amata, tad es viņam atgādināju mūsu sarunu pirms četriem gadiem un saņēmu atbildi: «Laika nebija. Neiznāca pieķerties tai lietai.» Kur līdz šim ir notikusi celtniecība? Vietās, kur Olimpiskā komiteja ar pašvaldībām ir kaut ko darījušas. Tāda ir bijusi arī mūsu politika - decentralizācija, lai cilvēkiem uz vietām būtu iespēja trenēties un sevi pilnveidot. Mazajās pilsētās vēlētājs ir arī tuvāk priekšniecībai. Viņiem prasa, un viņi arī rīkojas. Nacionālā stadiona jautājumā skaidrai un vienotai politikai vajadzētu būt Futbola un Vieglatlētikas federācijām, bet tās visu laiku savā starpā ir kašķējušās. Kaut kas nopietns ir realizējies, tikai iesaistot ļoti daudz un spēcīgus cilvēkus. Ir daudz malduguņu. Piemēram, tā pleķa apgūšana uz Dziesmu svētku rēķina, kur tagad ir Daugavas stadions. Tur nebūs nekas. Tur nav vietas nacionālajam stadionam. Daugavas stadions šo projektu vilks nepareizā virzienā. Pirmkārt, stadionam ir jābūt tīrā vietā ar plašu teritoriju, lai varētu ierīkot lielu stāvlaukumu. Otrkārt, visu ir jāsāk darīt no nulles. Tikai sākot no jauna, ir tapis kaut kas ievērīgs. Ir jābūt sadarbībai no valsts, pilsētas un visām ieinteresētajām pusēm. Un viens no izšķirošajiem posmiem ir Rīgas pilsēta.
Nākamnedēļ sāksies Rio olimpiāde. Objektu nodošana kavējās, vietējo iedzīvotāju protesti, tad vēl drošības riski un vīrusi… Vietas izvēle bija pareiza?
To es esmu dzirdējis par visām vietām. Ko tikai nerunāja pirms 2004. gada spēlēm Atēnās! Tad tiešām likās, ka spēļu nebūs, bet beigās visi ceļi bija vaļā un viss notika. Bažas raisīja arī Londona (2012. gada olimpisko spēļu mājvieta - M. Z.), bet beigās, manuprāt, tās bija vispareizāk noorganizētās spēles. Tur fenomenāli varēja sajust, ka valstī sporta tradīcijas ir ļoti spēcīgas. Viena epizode. Braucu vēlu vakarā metro, apkārt nogurušas sejas, un pēkšņi vadītājs paziņo, ka viens anglis ir uzvarējis. Vagonā atskanēja ovācijas, un visi tālāk brauca priecīgi. Mani šausmina tirgus lietas sportā un šovbizness, bet ir arī tik daudz pozitīvā. Basketbolists Porziņģis. Es viņa dēļ naktīs nevaru gulēt! Man ir jāceļas un jāskatās, kas tur notiek. Ja NBA spēli nerāda, tad sekoju līdzi teksta tiešraidei. No apdāvinātības viedokļa viņš ir numur viens Latvijas sportā. Ģēnijs, kāds mums vēl nekad nav bijis. Es šķendējos, kad televīzijā ir daudz sižetu par NBA. Bet es kaifoju, kad spēlē Porziņģis.