Krievvalodīgajiem nereti pietrūkst zināšanu un intereses par Latviju, kā arī lojalitātes pret šo valsti. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks pauž, ka vispirms nenāktu par ļaunu «pašus latviešus padarīt lojālus šai valstij».
Paši nerunājam latviski
«Integrācija tomēr ir bijusi. Ja mēs padomāsim, cik cilvēki kopumā iemācījās latviešu valodu, pateicoties Latviešu valodas apguves valsts aģentūrai (LVAVA) un vēlāk Latviešu valodas aģentūrai (LVA), kopumā rezultāts ir bijis. Nevajag arī to aizmirst,» Dienai pauž Providus integrācijas politikas pētniece Marija Golubeva. Vienlaikus viņa norāda, ka pēdējos gados šai jomai pievērš mazāk uzmanības, lai gan mērķauditorija pastāv. Laika gaitā valodas apguves kursi ir rīkoti dažādu profesiju pārstāvjiem, pašvaldību darbiniekiem, savulaik īpaša apmācība notikusi arī jaunkareivjiem, stāsta LVA pārstāve Dace Dalbiņa. Tomēr vienīgā grupa, kas aģentūras rūpju lokā bijusi vienmēr, esot mazākumtautību skolu pedagogu un skolēnu vecāki, kuriem kursi tiek rīkoti regulāri.
«Sākotnēji par brīvu mācīja visu ministriju darbiniekus. Ar ministriju kursiem bija tā, ka, cik man zināms, vadošās amatpersonas bieži viņus neapmeklēja [ar domu] - gan jau vēlāk, gan jau vēlāk. Par savu laiku varu pateikt, ka ir ļoti daudz kas izdarīts,» uzskata bijusī Valsts valodas centra (VVC) vadītāja Dzintra Hirša, kura VVC vadīja no 1996. līdz 2002. gadam. Viņa stāsta, ka vislielākās problēmas bijušas mazākumtautību skolu pedagogiem, kuriem vairākas reizes tika dots pagarinājums valodas apguvei.
«Vienā daļā, protams, ir tāds nelojalitātes jautājums, bet vienā daļā ir pierasts, ka Latvijā var iztikt ar krievu valodu un tā ir tā problēma,» par valsts valodas zināšanu trūkumu, neskatoties uz visiem rīkotajiem kursiem, saka Dz. Hirša. Viņa ir pārliecināta, ka lielākoties vainīgi ir paši latvieši, kuri sarunās ar krievvalodīgajiem pāriet uz krievu valodu, tādējādi veicinot tās pašpietiekamību. Tomēr to nosakot lingvopsiholoģija - mazām tautām ir tendence pāriet uz jebkuru daudzskaitlīgāk pārstāvētu valodu. Zināmu nosodījumu šādai latviski runājošo tendencei izsaka arī M. Golubeva. Viņas pašas valodā ir dzirdams akcents, taču tā ir raita un bagātīga. «Dažreiz ir tā, ka cilvēks atnāk vienalga uz kurieni, sāk runāt latviski, bet, kad dzird viņa akcentu, pāriet uz krievu valodu. Tas nav pareizi,» pētniece norāda. «Tā ir tāda pastāvīga čīkstēšana,» abu iepriekš teikto komentē sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Cilvēki sarunājoties funkcionāli izdevīgākajā valodā, lai pārvarētu komunikatīvos šķēršļus. Viņš uzskata, ja ar krievvalodīgajiem «spītīgi» runātu tikai latviski, tad, iespējams, dažus tas piespiestu lietot šo valodu, tomēr problēma galvenokārt ir meklējama lojalitātē pret valsti, kā nereti pietrūkst arī pašiem latviešiem.
Jo esmu krievs
«Pirmajā nodarbībā es viņiem jautāju - kāpēc jūs šeit esat, lai saņemtu stipendiju 70 latus mēnesī, vai tāpēc, lai iemācītos valodu? Atklātā sarunā sākumā viņi saka - i to, i drugoe*. Dziļā problēma ir tāda, ka viņi neko par Latviju nezina un negrib zināt,» stāsta izglītības centra Mirte bezdarbnieku latviešu valodas kursu pasniedzēja Austra Eltermane, kad Diena viesojas vienā no viņas nodarbībām, lai uzzinātu iemeslus, kādēļ kursanti izvēlējušies apgūt latviešu valodu. Viņasprāt, vēlmi apgūt latviešu valodu var radīt, stāstot par Latviju. Neilgi pirms 18. novembra pasniedzēja, neskatoties uz kolēģu skepsi, panākusi, ka viņas kursanti stāvējuši kājās un dziedājuši Latvijas himnu. Tiesa, daļa esot slinki cēlusies un stāvējusi sakniebtam lūpām. Vislielākā pretestība no kursantiem esot jūtama pašā sākumā, daļai tā saglabājas līdz pat pēdējam eksāmenam. «Es ar žurnālistiem nerunāšu. Viņi ir advokāti, nevis ceturtā vara! Mana tante bija žurnāliste Padomju Jaunatnē, es redzēju viņas darbu kādreiz. Goda vārds, es negribu,» no Dienas intereses, kādēļ atnācis mācīties latviešu valodu, atgaiņājas bezdarbnieks Ēriks. «Jā, Ēriks mums vienmēr ir tāds, visam pret,» saka pasniedzēja «Jo esmu krievs,» viņas sakāmo rezumē pats Ēriks.
Piedāvājumam mazākumtautībām ir jābūt daudz mērķtiecīgākam un fleksiblākam, jo joprojām ir cilvēki, kas vēlas apgūt latviešu valodu, uzskata pētniece M. Golubeva. «Tie, kuriem to latviešu valodu vajadzēja, jau sen viņu ir iemācījušies,» turpretī strikta ir Dz. Hirša. Viņa uzskata, ka speciāli mazākumtautību integrācijas pasākumi gaidīto rezultātu var arī nesniegt, jo pie vainas ir lojalitātes trūkums. «Arī vide ir ļoti svarīga,» saka valodniece, kuras teikto pavada vienā no tirdzniecības centra Origo kafejnīcām skanošā krievu popmūzika. «Pašiem latviešiem nenāktu par sliktu saprast, kāpēc mums tā latviešu valsts ir vajadzīga,» atšķirīgi domā K. Sedlenieks. Viņš norāda, ka zināšanu par Latviju un lojalitātes pret valsti trūkst arī latviešiem. Likumsakarīgi lojalitātes trūkums mazākumtautību vidū rodas tā iemesla dēļ, ka latviešiem trūkst vērtību, ko piedāvāt. «Nevajag gaidīt, ka, iemācot latviešu valodu, viņi uzreiz kļūs par latviešu kultūras faniem,» saka sociālantropologs. Viņš uzskata, ka situāciju jāmēģina uzlabot ar metodēm, kas inovatīvākas par valsts valodas kursiem, «piemēram, kādas pilsoniskās aktivitātes formā».
* gan viens, gan otrs - krievu val.