Operators Guntis Lēmanis iekārto Reini uz sarkana dīvāniņa studijas Atom Art un izdevniecības liels un mazs «koplietošanas telpās», imitējot sarkano paklāju. Kā nekā runājam brīdī, kad māksliniekam sabiruši dažādi pagodinājumi - nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps Reinis Pētersons ir nominēts trīs reizes - labākā debija, labākais animācijas filmas režisors (par filmu Ursus) un labākais animācijas mākslinieks (Kā lupatiņi mazgājās).
Skaistāko grāmatu konkursā Zelta ābele 11. aprīlī Reinis Pētersons tika sveikts kā Gada mākslinieks par ieguldījumu Latvijas grāmatniecībā. Par ilustrācijām grāmatām Mufa, Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es kategorijā bērnu un jaunatnes grāmatas un autorkolektīva izdevumam Latvijas arhitektūra kopš 1991. g. V*X kategorijā mākslas izdevumi.
Arī bez šiem oficiālajiem lauriem Reini Pētersonu būtu vērts sēdināt uz «sarkanā dīvāniņa», lai intervētu. Viņš nešaubīgi ir viens no spilgtākajiem un daudzpusīgākajiem grāmatu ilustratoriem. Neticami, ka tik talantīgs cilvēks var būt tik pieticīgs: «Vienmēr ir patīkami skatīties uz amata brāļiem starptautiskā arēnā, kas ir tikuši tālu. Ne jau tā, ka viņi būtu izsitušies vai saņēmuši balvas…Vienkārši tu redzi, cik lielisks ir viņu darbs, un es iedomājos, cik brīnišķīgi ir dzīvot tādu dzīvi, ka vari darīt to lietu, kas patīk tik fantastiskā līmenī. Tas ir iedvesmojoši.» Reiņa Pētersona sapnis ir dzīvot laukos un darīt to pašu, ko tagad, - zīmēt. Bet ne tikai. «Man ļoti patīk darīt arī īsto, kārtīgo darbu. Zeme, šķūnis, siens, kartupeļi… nu, tās lietas.» (Smejas.) Reinis patlaban nevar atļauties to, ko amata brāļi ārzemēs, proti, dzīvot tieši tā, kā gribētu. Bet viņš nesūkstās pilnīgi ne par ko, ja nu tikai par šādiem tādiem saviem netikumiem.
«Zīmēju es ārkārtīgi sen. Jau kopš bērnības. Vienkārši es neesmu pārtraucis to darīt. Klasesbiedrus gan laikam nekad neesmu zīmējis. Visu laiku kaut ko skricelējos katram laikam atbilstošās interesēs. Pusaudža gados ļoti patika zinātniskā fantastika, tad zīmēju robotus un motociklus, kas transformējas,» par sākumu stāsta Gada mākslinieks Reinis Pētersons.
Nesenajos Grāmatu svētkos Ķīpsalā zviedru bērnu literatūras klasiķis Ulfs Starks vairākas reizes uzsvēra, ka jūsu ilustrācijas viņa grāmatai Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es viņam patīk labāk nekā zviedru variants. Vai esat redzējis zviedru versiju?
Nē. Nav bijis iespējas apskatīties.
Cik reižu jums ir jāizlasa grāmata, lai saķertu ideju zīmējumiem?
Vismaz vienu reizi ir jāizlasa (smejas).
Vai vispirms izlasāt kā parasts lasītājs vai jau procesā pieskicējat?
Tas, protams, būtu ideāls variants, ja varētu vispirms izlasīt kā lasītājs. Bet parasti ir ļoti maz laika. Ir fiksi jānodod, un tad jau es pirmajā reizē sāku domāt, kurās vietās varētu bilde un kā tas varētu izspēlēties. Tās grāmatas, kuras es zinu, ka man būs jāilustrē, uzreiz lasu ar domu - kur varētu būt ilustrācijas.
Cik laika parasti atvēl grāmatas ilustrēšanai?
Tas ir ļoti dažādi. Kā kurā reizē. Tie var būt vairāki mēneši, bet var būt arī mazāk. Pēdējā laikā visi projekti bijuši ļoti strauji. Bet man patīk arī lēnāk. Visādi ir labi.
Runājot par Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es fascinēja, ka visus raibos vasaras piedzīvojumus un varoņu sakāpinātās izjūtas esat spējis izteikt tikai ar trim kāsām - sarkanu, melnu un baltu (papīra fons).
Tā jau tāda ļoti spēcīga kombinācija. Pamatlietas. Es nezinu... Šī grāmata man patika jau sen. Sajūtu līmenī likās ļoti atbilstošs brīdis. Likās, ka grāmatai varētu atbilst iecerētā stilistika. Grūti racionāli paskaidrot, kāpēc tieši tā. Bija sajūta, ka šajā gadījumā tā būs piemēroti.
Mufā atkal gluži pretēji - krāsu eksplozija, bet Ursus - lakonisks, melnbalts
Jā, katrs stāstiņš uzrunā mazliet citādi. Man liekas, ka ir ļoti labi katram atrast individuālu piegājienu, kas būtu tas īpašais, piemērotākais, kas vislabāk ļautu parādīt sajūtu, kas ir tekstā. Ja teksts nes kaut kādu sajūtu, arī zīmējumiem ir jābūt atbilstošiem. Lai viens plus viens veidotu kaut ko vairāk nekā divi. Tāpēc es mēģinu ļoti piedomāt, kā katra grāmata labāk varētu izskatīties. Man liekas, ka man nav sava paņēmiena vai firmas rokraksta. Negribu teikt, ka meklēju. Tas liktu domāt, ka gribu atrast kaut ko vienu. Katru reizi katram ir interesantāk pamēģināt atrast vizuālo piegājienu, kas ir atšķirīgs no tā, kāds ir bijis iepriekš.
Pats esat liels lasītājs? Kādi ir jūsu paša lasīšanas paradumi?
Es bērnībā biju liels lasītājs, tagad vienkārši nepietiek laika lasīt tik daudz, cik gribētos. Vajag lasīt (smejas).
Esat nominēts skaistāko grāmatu konkursam Zelta ābele (sarunas brīdī rezultāti vēl nebija zināmi). Vai atceraties, kādas grāmatas jums pašam bērnībā šķita skaistas?
Ceļš, man liekas, bija diezgan klasisks. Sākumā patīk tās grāmatas, kurās ir daudz krāšņu bilžu, - tādas, kurās viss kaut kas notiek, kuras var ilgi pētīt, kas tur ir un kas tur notiek. Šāda žanra bija kaut kādas vecāku grāmatas, kas izdotas 50. gados. Neatceros vairs autorus. Tad, kad jau iemācās lasīt, visu ko var dabūt un, kas ir pa rokai, to arī ņem un lasa. Īpaši nešķiro. Sākumposmā baida biezākas grāmatas. Bet tad jau var lasīt arī tās.
Vai jums patika tās ar zīdpapīru pa vidu?
Reprodukciju albumi?
Bija tādas ar lielām ilustrācijām, kas atdalītas ar zīdpapīru. Raiņa Zelta zirgs, ja pareizi atceros, u. c.
Ā, jā, bija mājās tādas, bet man tās nedeva rokās. Stāvēja augstajā plauktā. Tā ka es neesmu tādas daudz skatījies.
Vai, daudz lasot un ilustrējot svešu, jau gatavu, tekstu, nerodas kārdinājums uzrakstīt pašam savu stāstu, ko ilustrēt? Kā Albertam Kronenbergam?
Dažreiz tāda doma ir bijusi, bet, kad reāli sāk domāt, kā to varētu realizēt, paškritiski skatoties, saprotu, ka man nav lielas pieredzes stāstniecības jomā. Tā tomēr ir liela māksla - labi stāstīt un vēl labi uzrakstīt. Pagaidām es mēģinu to atstāt tiem cilvēkiem, kuriem tas tiešām ļoti labi padodas. Kur uzreiz ir skaidrs - jā, tā ir laba lieta! Ja pašam būtu jāmēģina, tas droši vien būtu tikai mēģinājumu un taustīšanās ceļš. Bet, ja kas tāds varētu notikt, es domāju, atkal jāsāk no bērnu auditorijas, no pašiem pamatiem. No vienas puses, it kā vienkāršāk (smejas), no otras puses - ne. Nav tā, ka bērniem viss patīk.
Vai un kā jūs sekojat bērnu reakcijai uz jūsu ilustrācijām? Vai jums negribētos kādreiz būt neredzamam, lai varētu būt klāt mājās, kur vakara pasaciņā lasa priekšā jūsu Mufu vai skatās Lupatiņus?
Jā, ar tām grāmatām tā ir. Atgriezenisko saiti iznāk redzēt retāk. Nav kā režisoram, kurš aiziet uz filmu un redz publikas reakciju. Galvenokārt atsauksmes nāk no vecākiem: «Manam patīk!» To ir ļoti patīkami dzirdēt, ka ir labas atsauksmes, ka es neesmu vienīgais, kam ir paticis tas, ko esmu izdarījis. Kad ilustrē grāmatu, pirmām kārtām ir svarīgi, lai pašam tā patiktu. Ir jāmēģina iedomāties - ja es būtu tajā vecumā un skatītos pirmo reizi, vai man tas patiktu. Tā kā pašam sev. Esmu pats sev pirmais skatītājs.
Skatoties jūsu ilustrācijas, rodas iespaids, ka jums ir jāmīl un ārkārtīgi labi jāpazīst dzīve. Kā citādi ar vienu punktiņu vai lakonisku līniju uzburt visu nepieciešamo emociju gammu un tipāžu galeriju. Vai dodaties speciālās dzīves pētniecības ekspedīcijās vai mēģināt iztikt ar vērojumiem, kas iekrājas dabiskā veidā?
Dabiskā veidā. Ar to pašlaik ir jāiztiek. Dzīves ritms ir ļoti intensīvs, un nesanāk tik daudz laika veltīt tām lietām, kuras interesē vairāk. Nākas visu darīt vienlaikus.
Vai jums ir blociņš, kurā pieskicējat fantastiskos tipāžus, kas nāk pretī pa ielu?
Jā, man ir vairāki blociņi. Parasti es tos iesāku, un tad man tie pazūd. Tad ņemu nākamo. Kad atrodu iepriekšējo, ir ļoti interesanti pašķirstīt, kas tur ir bijis. Smieklīgi.
Reiz gadījās vairākas stundas braukt vilcienā kopā ar divus gadus vecu meitenīti, kura visu laiku pieprasīja visu ko uzzīmēt. Gāja tīri nekas līdz brīdim, kad viņa pasūtīja zirgu. Vai jums ir kaut kas, pie kā iestrēgstat un pašam liekas, ka īsti labi nesanāk?
Jā. Vardes. Vardes man īsti nesanāk. Es pie tā vēl strādāju (smejas).
Kā jūs pie tā strādājat? Pētāt anatomiski?
Nē, arī ne tik nopietni, kā vajadzētu (smejas). Varde ir jāmāk uzzīmēt, bet es vēl joprojām cīnos ar to.
Vai jūs zīmējat to pasauli, kas ir vai to, kuru pats sacerat?
Tas arī ir jautājums, kas attiecas uz katru konkrēto projektu - grāmatu vai filmu. Vai stāsts ir reālistisks vai izdomāts, ļoti fantastisks. Pēc vajadzības un gadījuma.
Animācijas filmas Ursus noskaņās uzvēdīja kaut kas no Fellīni gara. Vai ir pamats šādai asociācijai? Vai kino jums ir nozīmīga barotne?
Par Ursus runājot, protams, cirks, motocikls, melnbaltais (smejas). Droši vien tas neapzinātā līmenī ir ietekmējis. Kino ļoti patīk, skatos daudz. Tā ir svarīga lieta manā dzīvē.
Latvijas delegācija nesen kā atgriezusies no Boloņas grāmatu gadatirgus. Jūs veidojāt Latvijas stendu 2011. gadā, kad Latvija piedalījās pirmo reizi, ar skrejošiem Jura Zvirzgdiņa un Imanta Ziedoņa siluetiem. Kādi ir jūsu profesionālie vērojumi un secinājumi?
Tas brauciens uz Boloņas grāmatu tirgu bija ļoti interesants tieši profesionālā ziņā. Varēja redzēt kontekstu, visu, kas notiek. Un tas, kas notiek, tiešām ir viss. Tas arī bija visiedvesmojošākais. Redzēju, ka jebkuru lietu var darīt simtiem dažādos veidos. Tas katrā ziņā atbrīvo rāmjus, ko tu neapzināti esi pats sev uzlicis. Ir savs priekšstats, kā jābūt pareizi un kā vajag, un tad tu aizbrauc un redzi - ka var gan tā, gan šitā, gan - citādi. Tur ļoti, ļoti koncentrēti ir šausmīgi daudz grāmatu izdevēju un ilustratoru. Visi kopā. Nav pat iespējams visu apskatīties nedēļas laikā. Arī tās informācijas ir tik daudz, ka nav iespējams uzsūkt. Tajā brīdī ir liels pārsātinājums.
Jums ir izstrādāta, manuprāt, ļoti intriģējoša mājaslapa. Vai esat saņēmis kādu starptautiskas izdevniecības piedāvājumu?
Šobrīd ne. Ir varbūtība, ka būs. Pasaules līmenis ir pasaules līmenis, un līdz tam jau vēl ļoti tālu.
Jūs esat pārāk pieticīgs. Ilustrācijas ne ar ko nav sliktākas, drīzāk otrādi. Drīzāk jau - tas ir senais jautājums par mazas tautas mākslinieku likteni. Būtu nepieciešams agresīvs mārketings, mecenāts, un tad jau arī starptautiskais tirgus nebūtu nekāda utopija. Jautājums tikai - vai jūs pats publicitātei gribētu tērēt tik daudz enerģijas…
Jā, jā. Jebkurā citā valstī ir tik šausmīgi daudz ilustratoru. Konkurence ir milzīga. No vienas puses, tas ir ļoti iedvesmojoši, no otras puses, rada sūrākus apstākļus tieši profesionāli darboties.
Vēl viens jūsu darbības virziens ir plakāti un CD vāciņi. Vai piedāvājumu pietiek?
Šajā jomā es nesūdzos. Ir ko darīt. Es patiesībā par to brīnos, ka ir ko darīt, un esmu ļoti priecīgs par to.
Ir tādi pieaugušie, kas saka, ka viņi neprot zīmēt. Ko jūs par to domājat, vai tā tiešām var būt, ka neprot?
Es domāju, ka tie ir tādi paša aizspriedumi. Kāds varbūt bērnībā pateicis, ka kaķim ir četras, nevis sešas kājas, un, ja tu nemāki, tad labāk nemēģini. Tas varbūt saglabājies uz ilgu laiku. Domāju, ka zīmēt var un māk visi. Vienīgā problēma, ko esmu ievērojis, - visu laiku ir jātrenē roka, lai varētu uzzīmēt tieši tā, kā tu esi iedomājies. Tas ir darbs, darbs, darbs un treniņš. Paškritikas jautājums. Tik daudz nedomāt, ko citi par to saka.
Jūsu izdevējs liels un mazs vienmēr savu darbību postulē kā apzinātu pretreakciju masu gaumes klišejiskajam piedāvājumam, iešanu pret «rozā ēzelīša» straumi, tā sakot. «Mūsu uzdevums ir rūpēties par iespēju, alternatīvu, izvēli un kustību,» - teikts liels un mazs mājaslapā. Vai jums kā šīs izdevniecības māksliniekam arī ir šāda misijas apziņa?
Droši vien, es nezinu (smejas). Tās ir subjektīvas kategorijas. Pieminot to pašu Boloņu. Puse ir autordarbu ilustrācijas ar individuālu rokrakstu. Puse - lielie magnāti izdevēji - Disnejs, Worner Brothers, kuriem ir visi supervaroņi un tas, ko mēs saucam par komerciju. Tajā pašā laikā, parunājot ar citiem izdevējiem un parādot savu līdzpaņemto portfolio, viņi saka - jā, mēs varētu ar jums sadarboties, bet jūs esat pārāk komerciāls. Aizej atkal pie citiem - pārāk nekomerciāls.
Runājot par liels un mazs, es domāju, ka lielā atšķirība ir tā, ka viņi ļoti piestrādā pie visām detaļām. Tāpēc ir patīkama sajūta sadarboties, ka ir no svara detaļas, sīkumi, kuros arī patiesībā ir visa tā sāls. Visās lietās.
Attīstoties tehnoloģijām, tiek diskutēts, kas notiks ar papīru, vai digitālās grāmatas izspiedīs drukātās.
Papīrs nekur nepazudīs. Bet es arī domāju, ka nav tik lielas nozīmes medijam - vai tas ir papīrs, vai kaut kas tiek radīts kādā citā veidā. Man tiešām liekas, ka svarīgi ir - kas tiek darīts, nevis - uz kā vai ar ko. Neviena no manām grāmatu ilustrācijām nav taisīta klasiskā veidā uz papīra. Es strādāju digitāli, zīmējot uz planšetes datorā.
Tad jums tāds posms, kad zīmējat ar zīmuli vai krītiņiem uz papīra, nemaz neeksistē?
Eksistē gan - kad es ar dēlu zīmēju. Viņam ir divi gadi. Un mēs zīmējam kārtīgi - ar flomāsteriem un zīmuļiem. Bet, tā kā, profesionāli darbojoties, ļoti svarīgs ir ātrums un laiks, šis medijs piedāvā ātrāku darba procesu. Tāpēc arī izmantoju digitālās tehnoloģijas.