Viņai piekrīt arī foruma organizatores Vita Žīgure, Kristiāna Kalniņa un Ivita Mauriņa.
Vecāku forums notiks rīt, 12. maijā, un dalību tajā apstiprinājuši gandrīz simts vecāku. «Vairāk vecāku neaicinām, jo esam iecerējuši problēmas, kuras mūs uztrauc, pārspriest septiņās darba grupās, un 10-15 cilvēku ir optimālais skaits, lai grupa strādātu produktīvi,» skaidro Jana. Darba grupas nolēmušas analizēt vecāku līdzdalību izglītības politikas veidošanā, izglītības finansēšanas modeļus, pedagoģiskā procesa kvalitāti un vērtēšanas sistēmu, vienādu izglītības iespēju nodrošināšanu visiem bērniem, pirmsskolas izglītību un sešgadnieku situāciju skolā, attieksmi pret ģimenes skolu jeb mājmācību, kā arī vardarbības problēmu izglītības iestādēs.
Iecerēts, ka foruma noslēgumā secinājumi tiks apkopoti memorandā, ar kuru tiks iepazīstinātas valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības, skolas un bērnudārzi. «Galvenais, ko ceram panākt, ir tas, lai vecāki sāktu apzināties savas tiesības ietekmēt vidi, kurā mācās viņu bērni, vērtēt to, kādas zināšanas jaunajai paaudzei tiek sniegtas, un, sastopoties ar problēmām, neatlaidīgi iesaistītos to risināšanā, nevis vienaldzīgi atmestu ar roku, domājot, ka iebildumi pret pastāvošo izglītības sistēmu būtu bezjēdzīga cīņa ar vējdzirnavām,» izklāsta foruma organizatores.
Uztrauc naudas sadale
Vecākus ļoti interesē, kā tiek izlietoti no valsts budžeta atvēlētie līdzekļi izglītībai, saka J. Simanovska un uzsver: «Mēs gribam panākt, lai pēc iespējas vairāk naudas nonāk līdz skolēnu mācību procesam, novēršot, ka tā tiek tērēta birokrātiskas procedūras īstenošanai.»
Vecāku viedoklis būtu jānoskaidro un jāņem vērā, pirms tiek pieņemti likumi un Ministru kabineta noteikumi, kas attiecas uz izglītības sistēmu un mācību programmām. Mammas un tēti vēlas panākt arī to, lai pašvaldības ieklausītos viņu viedoklī, lemjot par izglītības iestāžu reorganizāciju vai slēgšanu. Piemēram, situācijā, kad tiek spriests, kuras no piecām novada skolām darbību pārtraukt. «Pašvaldības reizēm sadala finansējumu savā teritorijā esošajām skolām pēc saviem ieskatiem, neieklausoties vecākos. Mēs uzskatām, ka skolai vajadzīga lielāka teikšana par finansējumu, jo izglītības iestādes vadība, apspriežoties ar vecākiem, labāk nekā pašvaldības darbinieki zina, kam nauda jātērē,» skaidro J. Simanovska.
Jākliedē bailes
Izglītībai jābūt orientētai uz bērnu personības attīstību, bet, par nožēlu, bieži veidojas situācijas, ka bērni un vecāki spiesti pielāgoties birokrātiskai sistēmai, uzskata Vita Žīgure. Līdzšinējo sadarbību starp izglītības iestāžu vadītājiem, pedagogiem un vecākiem viņa vērtē skeptiski. «Pedagogi un skolu direktori vecākus bieži uztver kā biedu, savukārt mammas un tēti, pamatojoties uz negatīvo pieredzi savos skolas gados, izjūt bailes no sarunas ar skolotājiem. Man radies iespaids, ka izglītības politiku īstenojošie ierēdņi baidās gan no vecākiem, gan pedagogiem un slēpjas aiz normatīvo dokumentu vairoga,» viedokli emocionāli pauž V. Žīgure un turpina: «Skolu līmenī jānodrošina, ka vecāku padomes lēmumi direktoram un pedagogiem būtu juridiski saistoši, patlaban tos var neņemt vērā.»
Vecākiem, pedagogiem un ierēdņiem jāmācas vienoties konstruktīvā domu apmaiņā, piekrīt Ivita Mauriņa. «Pedagogu un vecāku vidū valda neuzticēšanās,» atzīst arī Kristiāna Kalniņa un piebilst - skumdina tas, ka izglītības iestāžu pārstāvji, apspriežot idejas ar vecākiem, nereti jautā, bet kā to varēs kontrolēt, nevis kā labāk mācīt.
Iebilst pret standartizāciju
Vecākus uztrauc arī mācību satura atrautība no XXI gadsimta realitātes un bērnu vienādošana. Diemžēl skolotāji joprojām pieraduši nekritiski turēties pie pārblīvētā mācību priekšmeta standarta, bieži bērnu individuālās intereses un spējas netiek ņemtas vērā, saka I. Mauriņa. Standartizācija mazina Latvijas skolēnu konkurētspēju, ir pārliecināta J. Simanovska un norāda, ka starptautiskajos zināšanu pārbaudes testos tikai neliela daļa mūsu valsts skolēnu sasniedz augstākā līmeņa rezultātu. «Sākot skolas gaitas, daudziem bērniem piemīt savs īpašais talants - ne tikai mūzikā, sportā, vizuālajās mākslās, bet arī mērķtiecībā, organizatoriskajā darbā, intelektuālajā atjautībā,» domā Jana un uzsver, ja bērna talantu pedagogu laika trūkuma un valdošās vienādošanas dēļ atstāj novārtā, tas zūd un zaudētāja ir visa Latvijas sabiedrība.