No blakus esošā Rīgas pilsētas attīstības departamenta iznāk divas jaunas sievietes un pasauc kaķeni - Kica, Kica! O, jā, šīs balsis Kica labi pazīst - draudzenes atnākušas! Arī es iepazīstos ar Jūliju Kļučņikovu un Daci Ķirķi. Uzzinu, ka par kaķeni rūpējas apkārtējās iestādēs strādājošie. Ēdienu viņai nes no Finanšu ministrijas, no Mazās un Lielās ģildes, arī no Attīstības departamenta. Kaķene šajā vietā uzradusies pirms vairāk nekā diviem gadiem. Ar viņu kopā atnākusi arī kāda melnbalta kaķmeitiņa, taču to nesen sabraukusi mašīna. Sākumā abas gulējušas kartona kastītē, bet reiz kāds to samīdījis. Tad kādas Kicas aprūpētājas vīrs uzmeistarojis šo mājiņu, tajā ielikti salmi un mazs pēlītis. Mēģinājuši mājiņu pārnest blakus sētā, kur nestaigā cilvēki, taču Kica arvien spītīgi atgriezusies vecajā vietā. Tagad naktīs abi arkas vārti tiekot slēgti, lai Kicu neviens netraucē.
Pagājušā gada aukstajā ziemā kāds aiznesis Kicu uz mājām, bet pavasarī viņa atgriezusies. Kica vēlas iet, kur grib un kad grib. Kaķeni baro un aprūpē daudzi, bet brīvdienās par viņu šefo Lielās ģildes sievietes. Kica ir labsirdīga un dāsni dalās savās maltītēs gan ar baložiem, gan ar savu draudziņu runčuku, kurš šad tad kaķeni apciemo. Jūlija smejas, ka Kica kļuvusi par Vecrīgas ievērojamu tūrisma objektu. Rets ārzemnieks paiet garām, skaistuli nenofotografējis.