Koki, zāģis un jumts
Šādi kursi notiek ik pēc diviem gadiem, lai gan pirms šīs vasaras bijis ilgāks pārtraukums. No Latvijas tajos uzņēma tikai Gustu, bet pieteikušies bija deviņi profesionālo skolu jaunieši, kas, ņemot vērā to, ka restauratoru darbam Latvijā ir samērā maz turpinātāju, ir visai pieklājīgs skaitlis. «Kādu pēcpusdienu skolotāja mani ieaicināja kabinetā un piedāvāja pieteikties šajā projektā,» Gusts stāsta priekšvēsturi. Piekritis nešauboties - varbūt tāda iespēja tikai reizi mūžā! Šaubīties par veiksmi sācis pēc tam, taču, saņemot apstiprinājuma e-pastu no Norvēģijas, bijis ļoti priecīgs.
Kursos piedalījās 23 dalībnieki no 18 Eiropas valstīm. Jaunieši sadalīti grupās, un Gusts trāpījies tādā, kurai… bija jāzāģē koki. «Sākumā par to brīnījos. Bet visa Rērosas pilsēta un tās apkārtne 50 km rādiusā skaitās pasaules kultūras mantojums, un tur ir seni akmeņu krāvumi, kas pagātnē atdalījuši zemnieku zemes gabalus. Tagad tie aizaug ar bērziem, kas jāzāģē, lai nebojā kultūras pieminekli,» Gusts skaidro. Kursos, kas vairāk bija orientēti ne tik daudz uz jauniešu profesionālo izglītošanu, cik uz viņu ieinteresēšanu kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumos, viņam tomēr bija izdevība piedalīties arī nodarbībās, kurās Norvēģijas UNESCO ģenerālsekretāre stāstīja par šīs organizācijas mērķiem un darbību, kā arī praktiski pielikt roku vēsturiskā zaļā (jeb velēnu) jumta likšanā. Gusts tagad spriež, ka savā skolā, šķiet, ir vienīgais, kas kaut ko zina par šo tehnoloģiju. Par kursos piedzīvoto un uzzināto viņš aicināts pastāstīt gan saviem skolasbiedriem, gan to jau izdarījis arī Rīgā, izstādes Saglābtā harmonija. Restaurācijas darba mozaīka atklāšanā. Līdz 30. novembrim ikviens interesents šajā izstādē Latvijas Nacionālajā arhīvā var aplūkot Baltijas restauratoru sasniegumus, sadarbības augļus, arī ieskatīties viņu darba ikdienā.
Sākās ar vecu lādi
Grūtākais kursu laikā bijusi strādāšana lietū - augusta beigās Rērosā jau ir rudens, Gusts stāsta. Savukārt foršākais papildus jaunajām zināšanām par kultūras mantojuma saglabāšanas knifiem bijuši kontakti ar pārējiem kursu dalībniekiem - jauniešiem no vidusskolām, profesionālajām skolām, arī augstskolām. «Bija interesanti uzzināt, kā jaunieši dzīvo citās valstīs, ieguvu jaunus draugus un paziņas. Sākumā gan bija grūtības ar angļu valodu, bet pēc tam «atvērās»,» Gusts atceras. Viņš dzīvoja norvēģu ģimenē, apmeklēja arī mācībstundas vietējā profesionālajā vidusskolā, kurā pārsteidzis lielais izvēles priekšmetu skaits - audzēkņi ar konsultantu palīdzību izvēlas, kur un ko studēs tālāk, līdz ar to arī mācību priekšmetus piemeklē, jau zināmā mērā specializējoties.
Gusts stāsta, ka norvēģu jaunieši arī izklaidējas citādi nekā Latvijā: «Uz ielām viņus grūti sastapt - viņi ir vai nu kalnos, vai kaut kur ar riteņiem. Piektdienu vakari ir klusi.» Gusts gan pats arī ir aktīvās atpūtas piekritējs - makšķerē, paceļo pa Latviju vai uz Lietuvu, piestrādā celtniecībā. «Nenoliegšu - mani interesē arī ballītes. Tomēr nu jau jūtu, ka man tā pietiek, vairāk domāju par sevis pilnveidošanu un nākotni.»
Patlaban Gusts Kuldīgas skolā ticis līdz 3. kursam. Šo skolu izvēlējies, jo gribējis apgūt galdniecību, kaut ko saistībā ar mēbelēm, arī nākotnē plāno studēt kokapstrādi. Viņam gan vairāk patīkot knibināties savām rokām, nevis stāvēt pie darbgalda. Kā ikviens galdnieks, arī viņš sapņo par savu darbnīciņu, kurā «nav lielas burzmas, vari strādāt ar savu mēbelīti savā tempā un iedziļinoties». Gusts lēš, ka ko darīt atrastos gan nelielu koka priekšmetu ražošanā, gan mēbeļu restaurācijā, jo cilvēki to prot novērtēt. Pašam interese par senu mēbeļu atjaunošanu radusies, kad piedāvāts mazs darbiņš - restaurēt vecu koka lādi. «Tā aizrāvos!» Tagad Gustam mājās ir arī paša atjaunots skapis.