«Jāaprēķina, kādas būs nepieciešamās pieslēguma izmaksas, kādas jaudas jārezervē, kā balansēt, lai vēja enerģijas plūsmas tirgū neradītu problēmas sistēmas drošumam kopumā,» uzsver I. Zariņš. Šobrīd visas energoapgādes sistēmas kopējā patēriņa slodze svārstās starp 400 un 1400 MW, taču nav aprēķināts, kas ar šo sistēmu notiks, ja reāli sāks būvēties tās vēja stacijas, kam EM jau ir izsniegusi atļaujas, - līdz 4. martam jaunu elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviešanai vēja elektrostacijām Latvijā izsniegtas 344 atļaujas par 3787 MW jaudu. «Ja tramvaja vagonā iekāpj divi cilvēki, to neviens nejūt, bet šinī gadījumā vajadzēs ne vien jaunus vagonus, bet, iespējams, vēl arī jaunas sliedes, un tās ir milzīgas izmaksas,» situāciju tēlaini raksturo I. Zariņš. Viņaprāt, vēja parki nerisina tos enerģētikas izaicinājumus, kas ir aktuāli Latvijai, tajos saražotā elektroenerģija ir dārgāka, sadārdzinās arī sistēmas uzturēšana, un tiek apdraudēts sistēmas drošums. Patlaban, kad spēkā ir kvotu sistēma, no vēja enerģijas ražotājiem iepirktās enerģijas cena ir no 6,5 līdz 13 santīmiem par kWh. I. Zariņš kritiski izturas pret Ekonomikas ministrijas (EM) aktivitātēm, mēģinot pēc iespējas ātrāk pieņemt Atjaunojamo energoresursu likumu, jo tas nedod skaidru un saprotamu ietvaru un nav izvērtēta tā ietekme uz tautsaimniecību. Ekonomikas ministra padomnieces Elīnas Bīviņas sniegtajā atbildē norādīts, ka, pieņemot Atjaunojamās enerģijas likumu, tiks ieviesti pilnīgi jauni atjaunojamās enerģijas ražošanas nosacījumi un atbalsta instrumenti, tiks veicināta konkurence un atcelta līdzšinējā neefektīvā kvotu sistēma. Jaunā likuma kritiķi ir nobažījušies, ka kvotu atcelšana izraisīs stihisku vēja parku celtniecību, jo visiem piemaksās par saražoto elektroenerģiju.
Gan Latvijas Vēja enerģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs Paulis Barons, gan a/s Augstsprieguma tīkls sistēmvadības direktors Varis Boks uzskata, ka izņemt atļauju vēl nenozīmē īstenot projektu un tik daudz enerģijas tuvākajā laikā noteikti nesaražos. «Uzņēmēji mīņājas tāpēc, ka neredz uzticību likumiem, nezina, kā mainīsies noteikumi, kas nosaka iepirkuma cenu. Kamēr noteikumi nav zināmi, arī bankas nedod kredītus. Ļoti smags ir jautājums par pieslēgumu, kas izmaksā dārgi,» uzsvēra P. Barons. Taču viņš uzskata, ka vējš ir resurss, ko noteikti vajag izmantot. V. Boks savukārt skaidro, ka saražoto vēja enerģiju komersanti tirgos caur biržu. Patlaban spēkā ir obligātais iepirkums, un Latvijas pašreizējo vēja enerģijas ražotāju jauda ir 30 MW, kas ir zema, - Igaunijā tā ir 150 MW, Lietuvā - 130 MW.
Četri uzņēmēji ir izrādījuši interesi arī par vēja parkiem jūrā. EM izstrādā koncepciju, kas paredz vēja parkos jūrā saražoto elektroenerģiju kopējā valsts energoresursu bilancē iekļaut no 2016. gada. «Jāapzinās, ka nereglamentēta un stihiska vēja parku attīstība jūrā var novest arī pie saražoto elektroenerģijas jaudu pārprodukcijas, kas radītu spiedienu uz regulētajiem elektroenerģijas tarifiem. Ja projekti par vēja elektrostaciju būvēšanu jūrā tiks īstenoti, tie būs privātu komersantu investīciju projekti, kas tiks īstenoti bez valsts atbalsta,» teikts EM atbildē Dienai.