Es piekrītu šai tēzei, ka atcerēties var ļoti dažādi un ka katrs atceras kaut ko savu. Piemēram, Krievijā atceras Lielo Tēvijas karu, mums tas ir Otrais pasaules karš.
Starp citu, Pirmais pasaules karš krievu vēsturiskajā atmiņā tā īsti nav iegūlies.
Lūk! Līdz ar to ko citu pateikt grūti, kā vien labi zināmo - «vēsturi, patiesību raksta uzvarētāji». Piemēram, bija tāds Ņevzorovs, kurš uztaisīja pavisam citu versiju par to, kas notika pie Viļņas telecentra... Nākamais aspekts ir tas, kurš skaļāk izpauž savu versiju un kurš pirmais to dara. Un pēc tam, kad kāds savu versiju ir bļāvis visskaļāk un pirmais, patiesību izurbināt ārā nav viegli.
Un kādu versiju tu stāstītu?
Ka mēs, latvieši, sanācām kopā un nobalsojām par savu valsti ar vienu iemeslu. Nevis lai saglabātu latviešu valodu un tā tālāk, bet - lai dzīvotu labāk. Un pēc tam jau nāk valoda utt. Mēs šo savu valsti uztaisījām. Un, ja mēs, latvieši, nestāstīsim savus stāstus, tad arī nekā nebūs. Neatceros, kurš no mūsu dzejniekiem to savulaik teica, bet doma bija tāda: ienaidniekam ir ļoti svarīgi nozākāt konkrētās valsts varoņus; kad tas ir noticis, tā valsts ir ienaidnieka rokās.
Bet tad tā ir milzīga atbildība tam, kurš šo stāstu veido. Piemēram, Ēķim, kurš taisa cilvēkiem patīkošas filmas par Latvijas vēsturi.
Ja es vēl pirms gadiem pieciem... Es arvien vairāk kļūstu par Eiropas pilsoni, kādreiz es domāju, ka patriotisma deva ir svarīga, taču nu es pakāpeniski eju no tā visa nost un gribu nomainīt patriotismu ar vērtībām. Kāpēc cilvēks tā rīkojās, kādas bija viņa vērtības? Kad mēs ar Aigaru Graubu taisījām Baigu vasaru, mēs daudz domājām, kāpēc cilvēki bija gatavi aizstāvēt savu valsti. Es nedomāju, ka tolaik cilvēki, ja viņiem šādu jautājumu uzdotu, kā saka, uz ielas, mācētu tā skaidri atbildēt. Jo bija gatavība aizstāvēt kaut ko tik grūti formulējamu kā noteikts dzīves stils, ko varam saukt arī par vērtību.
Es gribēju pieminēt vēl kādu piemēru kontekstā ar tavu pirmo jautājumu. Izraēlā acīmredzot arī ir daudz domājuši par to, kā atcerēties savu pagātni (es te nedomāju holokaustu), un viņi taisa tādas īsas filmiņas par karavīriem (karavīrs - filmiņa), kuri krituši, aizstāvot Izraēlu. Un tad svētku dienā, negribu būt neprecīzs ar datumu, tādas filmas rāda. Vēsture caur cilvēkstāstiem.
Respektīvi, svarīgāk būtu nevis precīzi fiksēt, kur un kad kādas barikādes parādījās, bet runāt par vērtībām, kādas bija cilvēkiem?
Jā. Pēc Rīgas sargiem arī bija cilvēki, kuri mums teica: nē, Studentu rota tur negāja utt. Nu un? Tā ir dokumentālistu sfēra. Mēs taisījām filmu par vērtībām. Mēs ar Graubu tāpat domājam par to, kas ir «stāsts» tagad, taisot Nameja gredzenu. Kāpēc zemgaļi cīnījās? Tāpēc, ka pretī bija kristieši, vācieši? Vai arī tāpēc, ka runa bija par vērtību - ka tu negribi, lai «virs» tevis vispār ir kāds cits, kāds kungs?
Stop. Tā problēma ir tāda, ka mūsdienās filmai (plašā nozīmē) a priori būs lielāka rezonanse un potenciāli ietekme uz cilvēku prātiem nekā speciālistu publikācijai, piemēram, žurnālā Latvijas Arhīvi. Tāpēc man ir pretrunīga attieksme pret šādu vēstures konstruēšanu.
Tev varbūt ir, bet, manuprāt, nav jēgas diskutēt par kino kā medija ietekmi, ka kino ir ārkārtīgi spēcīgs instruments. Jo tas spēj radīt tādu «lietu» kā galvenais varonis, kuru publika iemīl, ar kuru asociējas. Un tad jau ar šī varoņa muti tiek nodots vēstījums.
Labi, paliksim katrs pie sava. Vai tev kā vēstures stāstniekam ir viedoklis, kādai ir jābūt laika distancei? Vai mēs 2016. gadā varam taisīt spēlfilmu par barikāžu laiku?
Nē! Es centos skatīties kādu igauņu filmu apmēram par šo laiku - Singing Revolution (Dziedošā revolūcija). Es nevaru... Man tā filma liekas tik jocīga... Mēs ar Graubu savulaik gribējām taisīt filmu par leģionāriem, bet tad mēs sapratām, ka tur ir tik daudz atšķirīgu viedokļu...
Nu un? Versijas par 1918. gadu vai 1940. gadu arī var būt dažādas, bet tur jums rociņa nenodrebēja.
Jā, bet mēs nespējām tikt pāri tam, par ko būtu šī filma par leģionu. Mums likās, tā būtu tāda ļoti bezcerīga, drūma. Jo nav šaubu, ka cilvēki rīkojās varonīgi konkrētajā brīdī un laikā, bet gala perspektīva bija... tāda, kāda nu bija. Par barikādēm - es nevaru tā precīzi noformulēt, bet man liekas, ka spēlfilmai vēl nav pienācis laiks. Dokumentālās filmas - cita lieta.
Īsi sakot, jūs gaidāt, kad apmirs tie, kuri varētu atnākt un teikt: nē, tā nebija. Tad jūs paliekat ar savu versiju emocionālā komfortā. Piedod par rupjību.
Nu, var to vērtēt arī tā. Tomēr mēģināšu paskaidrot. Kad mēs taisījām Baigu vasaru, mēs gribējām arī epizodi par Masļenku robežincidentu. Tad, no vienas puses, bija daži vēsturnieki, kuri teica, ka nekas tāds tur īsti nav noticis, un, no otras puses, bija cilvēku atmiņas, liecības. Kad ir šāds nospriegojums, tas vienkārši sagrauj to, ko tu esi gribējis parādīt. Līdzīgi ar barikāžu laiku.
Nujā, jo nu tik daudz varoņu - vadoņu saradies, ka bail.
Jo tad tā filma būtu jātaisa nevis par Īvānu vai Godmani, bet, kā saka, par Janku no Talsiem. Šobrīd tā distance ir pārāk maza, bet es esmu pārliecināts, ka par šādiem vēsturisku pagriezienu punktiem spēlfilmām ir jābūt. Jo baidos, ka citādi par tiem tiek stāstīts pārāk sausi un cilvēkiem nesaistoši.
Ja tu gribētu tātad «nesausi» izstāstīt - kāda, tavuprāt, bija cilvēku motivācija? Jo atšķirībā no šodienas muldēšanas par iešanu mežos Krievijas iebrukuma gadījumā tolaik cilvēkiem acu priekšā bija reāls risks, nevis abstrakts «kā būtu, ja būtu».
Pati galvenā lieta bija... Es esmu lasījis starpkaru laika Latvijas periodiku, un tur arī bija gremšanās, ka politiķi tik ņemas savā starpā, bija hiperkritiska attieksme pret valsti utt. Tad pagāja kaut kāds laiks, un radās mīts par «to Latviju». Šis mīts bija tik spēcīgs, mēs visi tā fokusējāmies uz šo sapni, ka likās - ja uzvarēsim, mēs būsim šajā zelta laikmetā. Tā sajūta, ka laivā nevis kaut kādi politiķi airē, turklāt katrs savā ritmā, bet airē kopā visa tauta vienā ritmā. Nu kā tu vari uztaisīt filmu par šo sajūtu?
Tātad tu piedalies nācijai nepieciešamās pozitīvās mitoloģijas veidošanā. Bet - atceramies tēzi, ka vēsturi katrs atceras dažādi, - vai ir jādod vārds arī «otrai» pusei? Proti, kad atkal pienāk barikāžu laiks un prese ierasti intervē «mūsējos», derētu uzzināt arī Alfrēda Rubika versiju par to laiku?
Obligāti. Kas ir pamatā labai filmai? Ir jābūt skaidri saskatāmam galvenajam varonim un tam, ko viņš grib sasniegt. Tiktāl skaidrs. Bet ir jābūt arī tikpat skaidri saskatāmam galvenā varoņa pretiniekam un aprakstam par to, kas notiktu, ja galvenais varonis savu misiju neizpildītu. Rīgas sargos mēs to risinājām tā - es tagad vienkāršošu, protams, bija galvenais ļaunums - Bermonts & Co., bet Andrievu Niedru, mazliet pamainot uzvārdu, mēs apzināti pielikām Ulmanim tā kā blakus. Nevis kā trešo spēku, bet tādu kā padomnieku, kurš saka: varbūt nevajag cīnīties, varbūt ar vāciešiem būs labāk... Spēks rodas kā reakcija uz kaut ko, uz pretspēku.