Šķietami _Versija Vera_ ir riskants piedāvājums - sāksim jau ar to, ka šīs filmas žanrs ir grūti definējams. Kas ir šis vēstījums par Rīgā dzimušās (Padomju) Krievijas mākslinieces, tēlnieces Veras Muhinas dzīvi? Taču ne jau dokumentālais kino, kaut filmā izmantota arī dokumentālā matērija. Teju nepārtraukti filmā skan aizkadra balss - aktrises Ievas Pļavnieces lasītā tēlnieces Veras Muhinas dienasgrāmata -, izmantoti arī hronikas kadri, taču dominē stilizācija - kameras smalkjūtīgi kā no attāluma vērotās kādas sievietes/tēlnieces dzīves norises. Režisore Ilona Brūvere savos izteikumos presē nav slēpusi faktu, ka Veras Muhinas dienasgrāmata nemaz neeksistē. Aizkadra teksts, kurā summētas mākslinieces sajūtas, pārdomas, norišu komentējums, tapis kā kompilatīvs materiāls, iepazīstoties ar vairākiem desmitiem grāmatu, kas veltītas Veras Muhinas dzīvei. Tātad Versija Vera ir «fikcija», filma inscenējums, spēlfilma, kas gan izvēlas tradicionālai spēlfilmai neraksturīgus paņēmienus - norišu jēgu un varones pārdzīvojumus šajā filmā pauž aizkadra teksts (nevis aktieru spēle kadrā) un stilistiski smalka vizuālā ilustrācija. Ja Ilona Brūvere būtu likusi māksliniecei Kristiānai Dimiterei «būt Verai Muhinai» vai spēlēt «Veru Muhinu», visticamāk, filmas nebūtu - no neprofesionāļa grūti prasīt attēlot to pārdzīvojumu un emociju gammu, ko piedzīvojusi Muhina. Taču režisore ir atradusi labu risinājumu - Dimitere šajā filmā tikpat labi varētu būt abstrakts sievietes/tēlnieces tēls, un tikpat labi skatītājs viņu var uztvert arī kā Veras Muhinas «vīziju» - dramatiskais pārdzīvojums no Dimiteres netiek prasīts, tikai organiska esība vidē. Un tas viņām - Dimiterei un Brūverei, kā arī filmas operatorei Elīnai Bandēnai - ir izdevies. Filmai, iespējams, var pārmest dramaturģijas monotonismu - pakļaušanos Muhinas mūža «hronoloģijai». Skanot I. Pļavnieces balsij, skatītājs tiek vadīts cauri Muhinas mūžam - no piedzimšanas Rīgā, tolaik Krievijas impērijas pilsētā, pārtikušā ģimenē līdz viņas mākslinieciskajam triumfam, radot _Strādnieku un kolhoznieci_ - jā, padomju ideoloģijas, bet arī monumentālās tēlniecības spilgtu paraugu, kas pārstāvēja PSRS Pasaules sasniegumu izstādē Parīzē. Tomēr _Versija Vera_ ir ne tikai riskants, bet arī veiksmīgs radošs eksperiments, turklāt vērtīgas izziņas avots tiem, kas nekad nav dzirdējuši, ka Latvijā ir dzimuši tādi pasaules kultūras vēsturē ierakstīti vārdi kā Muhina, Gustavs Klucis un Sergejs Eizenšteins, kurus uztvert tikai un vienīgi padomju mākslas kontekstā un tālab nelikties par viņiem ne zinis ir provinciāla aprobežotība.
Veras melnbaltais šarms
Rādīsim vēl vismaz līdz ceturtdienai, informē K.Suņa saimnieks Juris Zviedris. Filma Versija Vera, ko veidojusi režisore Ilona Brūvere, pie skatītāja aizgājusi labi - cilvēki nākot. Tā ir laba ziņa, zinot, ka latviešu filmu un skatītāja satikšanās mēdz būt problēma. Kaut arvien biežāk šī satikšanās tomēr notiek arī ārpus oficiālajām pirmizrādēm un līksmiem pirmizrāžu kņadu atainojošiem sižetiņiem TV un bilžu žurnālos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.