No ginekoloģijas uz hokeju
TV3 muzikālā šova Dziedi ar zvaigzni. Milžu cīņas skatītāju iemīļotākais pāris ir populārais sporta ārsts Jānis Kvēps un operdziedātāja Evita Zālīte Raituma. Tikko skatītāji dakteri sveica 70. dzimšanas dienā, un mājās dzīvesbiedre Anda mīļi gaužas, ka pietrūkst vāžu, kur salikt jubilāra ziedus, bet Jānis pukojas - ne par to ir runa, ciemiņi grib dzirdēt par mūsu dzīvniekiem.
Nelielajā istabiņā pie vistu sirdīm tikuši četri kaķi. Mierīgi, neplēšoties un cits citam kumosu no mutes neraujot, minči tiesā cienastu. Jānis tikmēr stāsta, ka ar dzīvniekiem viņš ir kopā no bērnības, jo Cesvaines apkaimē lauku mājās bijuši gan sunīši un kaķīši, gan gotiņas un zirgi, gan aitas un cūkas. Viņam visi bijuši mīļi. Ganu gaitās mazais Jānis, uz akmens stāvēdams, piedziedājis visu apkārtni, un šķitis, ka viņš kļūs par dziedātāju vai veterinārārstu. Taču liktenis lēma citādi. Jānis Kvēps iestājās Rīgas Medicīnas institūtā un pēc tā absolvēšanas sāka strādāt par ginekologu Gulbenē. Kad Jānis atgriezās Rīgā, lai būtu kopā ar ģimeni, viņš sāka strādāt par sporta ārstu. Atzīstot Kvēpa ilggadējos nopelnus šajā jomā, viņam piešķirta balva par mūža ieguldījumu sportā. Tā ir sporta daktera dzīves viena puse.
Atpakaļ nevienu nav metis
Ne mazāk svarīga daktera dzīves daļa rit kopā ar četrkājainajiem draugiem kooperatīvā Ziedonis. Man gar acīm ņirb no kaķiem, cenšos iegaumēt vismaz viņu vārdus. Jānis un Anda precizē, ka pašu kaķi ir tikai seši un vēl arī trīs suņi. Taču šai saimei jāpieskaita 12 kaķi «no malas» un suns Lācis, kurš jau desmito gadu uz savām mājām aiziet tikai izgulēties. Jānis cenšas iepazīstināt: «Rau, šis ir Miķelis Rēdlihs, liels kauslis un rīma, tas - Vilnis Baltiņš (vārdu izvēlē nepārprotami jūtama sporta pasaules ietekme). Sniedziņš janvārī tika pārmests pāri sētai, vēl ir Sermulis, Džo Kokers, uz televizora galdiņa sēž Melnītis un Pūknāsīte, pelēkā ir Kača, vēl ir Muča.» Dakterim pie kājām glaužas rudais suns Boņuks, lielajā mājā rīta miegā guļ vēl divi suņi ruduļi - basetveidīgais Cēzars un tuklīte Līziņa. Aiz loga pēc sātīgajām brokastīm cītīgi mazgājas āra kaķi, no kaimiņmājas puses šurp lāčo melns kaķis maza suņa augumā. Viņa vārds ir Bumbulis. Jānis stāsta, ka šim saimniece ir franču valodas skolotāja. Bumbulis te nāk pastaigāties un uzzināt jaunākās kaķu pasaules tenkas. Nevienu dzīvnieku Kvēpi nav iegādājušies paši. Intuitīvi jūtot Jāņa un Andas labestību, saimnieku pamestie kaķi šeit ieradušies paši vai «labvēļi» tos pārmetuši pāri žogam. Jānis atpakaļ nevienu nav metis - kur barības pietiek tik daudziem, tur pietiks vēl vienai mutei.
Saime ir liela, bet Kvēpu pāris nesūdzas par rūpju nastu. Jānis stāsta, ka pierasts jau katru dienu braukt uz veikalu pēc barības vai uz tirgu pēc zivīm. Vai pašam sanāk savus dzīvniekus arī dakterēt? Jānis saka, ka tur nekāda gudrība nav vajadzīga, jo «kaķiem un suņiem zāles tās pašas kā cilvēkiem», bet Anda smej, ka, aizbraucot uz veterināro klīniku, viņas Jānis spējot dažu labu gudrību iemācīt arī īstajiem veterinārārstiem. Ar sīkām lietām Jānis tiek galā pats. Deguna blakusdobuma iekaisums vai dziļa plēsta brūce, šķidrs vēders vai saaukstēšanās - tie patiešām ir sīkumi pieredzes bagātajam hokejistu dakterim. Nopietnākos gadījumos Kvēpi sauc profesionālu veterinārārstu vai ved dzīvniekus uz klīniku Ģertrūdes ielā vai uz Mazo brāļu hospitāli. Pašiem visgrūtāk tikt galā ar sirdssāpēm. Kaut ieliņas te mazas, dažs labs brašulis tā dzen mašīnu, ka smiltis put! Kaķis sabraukts? Lai sēžot mājās, nevis lienot uz ceļa! Jānis saka - tepat dārzā tie sabrauktie apglabāti. Arī tie, kas savā nāvē nomiruši.
Kā Ēdenes dārzā
Kvēpu ģimene kooperatīvā Ziedonis pastāvīgi dzīvo kopš 1991. gada, kaut zemes gabals Jānim pieder kopš 70. gadu sākuma. Dzīvnieki te saradušies pamazām. Agrāk Jānim bija skaists pūdelītis, pēc tam dobermanis. Abi jau labu laiku kā citos medību laukos. Pēc dobermaņa nāves kooperatīvs uzdāvināja Jānim basetveidīgo Cēzaru, Līžuks atnāca pati un Boņuks tāpat. Lieko te nav, atraidīts arī neviens netiek. Kaķi mīļi satiek ar suņiem. Iespējams, dzīvnieki te jūtas kā Ēdenes dārzā. Katrs grib labu atmaksāt ar labu, tāpēc ik pa laikam uz mājas sliekšņa Jānis un Anda atrod gan nomedītu peli, gan diemžēl arī beigtu putniņu. Dzīvniekiem nav žēl atdot saviem labdariem to, kas pašiem itin labi garšotu. Jānis stāsta, ka daudzajos sporta komandējumos skumst pēc mājām un savas saimes, bet Anda mīļi ironizē: «Viņš piezvana un prasa - vai dzīvnieki pabaroti? Nekad nevaicā, vai es esmu ēdusi. Jāņa atgriešanās dienā dzīvnieki nemaz negaida brokastis, bet sēž kā godasardzē pie vārtiem un klausās, vai Jāņa mašīna nebrauc. Vispār mūsu kaķi necieš mašīnas, kas brauc ar dīzeli, bet uz Jāņa autiņu tas neattiecas. Jānis mūsu dzīvniekiem ir Dieva vietā.»