Programma nav jauna, bet tas nenozīmē, ka to dzirdējušie Nacionālajā teātrī garlaikosies. «Spēlējam trešo gadu. Programma? Tā, lai pašiem neapnīk. Spēlējam tikai to, kas pašiem ļoti patīk,» saka A.Eņģele. Klišejisks priekšstats par romancēm - dziedātājs, klavieres, bezgala skumja melodija. Romanču vakarā krievu dvēseli izpilda ģitāras pavadījumā, netrūkst mažora nošu. «Ar klavierēm, čelliem, vijolēm - tās ir akadēmiskās romances, ko komponējuši izcilie krievu komponisti. Tās nav īstās. Pietrūkst sentimenta,» saka I.Hermanis. «Tām romancēm, kas aiziet tautā, vajag tik cilvēku, cik zem viena lietussarga saspiedīsies, - dziedātāju, ģitāru, divus trīs klausītājus. Romances dzied sev.» Koncertā arī skatītāji - kā zem lietussarga. «Esam spēlējuši lielākās zālēs. Skan labi, bet emocionāli nejūt publiku. To šim žanram vajag,» turpina ģitārists.
Programma spēlējas ar skatītāju - dziesmas pārtrauc izpildītāju replikas, stāstījums par krievu kultūras zelta un sudraba laikmetu. «Paļaujamies, ka latvieši ir inteliģenti skatītāji un klausītāji,» papildina A.Eņģele. «Mēs, kas saprotam krievu valodu, esam ieguvēji, jo spējam tik daudz kam piekļūt. Gadās, ka koncertā raisās diskusija - znatoki zālē labo, ka bijis, piemēram, citādi. Pēc koncerta nāk klāt, prasa - a šito zināt?»
Atgriešanās pie romancēm šodien ir nepieciešamība, uzskata I.Hermanis. «Romancēs ir sentiments franciskā nozīmē. Kad augu, vārds «sentimentāls» bija gandrīz vai lamuvārds. Manu vecāku paaudze zināja Hemingveju, «īsti vīri neraud»… Pienācis laiks to lauzt.» Gan «modes», gan nepieciešamības dēļ. «Tagad ir modē ekoloģiskais. Mūzikā, domāju, arī. Citādi Operā vairs nedzied klusu, radio - tikai sintētiska mūzika. Pazūd dvēsele. Bet, ja cilvēks domā tikai par darbu, maz smejas un raud, agri vai vēlu viņš nonāk trakonamā. Dabu nevar apmānīt.» Par to arī romances. Jūtu esence kaut pusotras stundas programmā. «Tas ir cits dzīves ritms - apstāties, izjust jūtas līdz mielēm,» saka A.Eņģele. «Krievu dvēseles plašums,» formulē I.Hermanis. «Savā ziņā tas ir arī protests. Ir tāda kultūra, bet pašos krievos to kultūras Krieviju, ko pazīstam mākslā, sadzīvē bieži nejūt. Jūt neiedziļināšanos. Skan politnekorekti, bet labāk to pateikt skaļi nekā ielaist.»