Latvijas iedzīvotāji tradicionāli tiek uzslavēti par atsaucību. Portālā ziedot.lv varam redzēt, ka ir lūgumi ziedot arī ārpus lielajām kampaņām, palīdzībai atsevišķiem bērniem un jauniešiem, kā arī vairākām labdarības programmām, kurām pašreiz saziedotās summas ir mazākas, nekā nepieciešams. Tas gan ir saprotams. Protams, vairāk cilvēku ziedo tad, ja viņus uzrunā tiešā veidā. Pat ja kastītēs samet tikai sīknaudu (nupat redzēju ievērojamu santīmu daudzumu vienā šādā kastītē kādā no veikaliem), arī tas ir labais darbs. Un par to sīknaudu var būt arī stereotips - pirms dažām dienām uzzinājām, ka veikalā Supernetto, kas nebūt nav turīgo ļaužu iepirkšanās vieta, kāds cilvēks akcijas Jauniešu sirsniņām ziedojumu kastītē ielicis 200 latu.
Kaut kā sagadījās, ka no apvaicātajiem cilvēkiem par ziedošanas tēmu izteikties bija gatavas tikai sievietes. Kāda vecmāmiņa atzina, ka cenšas palīdzēt saviem mazbērniem, bet citādai palīdzībai naudas nepietiek. Taču lielākā daļa sastapto rīdzinieču ziedo savu iespēju robežās ne tikai pirms Ziemassvētkiem. Kristīna, ar kuru runājam krievu valodā, reiz ziedojusi, kad radio dzirdējusi aicinājumu palīdzēt slimam bērnam. Pašlaik notiekošās akcijas Kristīna nav pamanījusi, tāpēc nav arī tām ziedojusi. Savukārt Ita un Elīna jau paspējušas ziedot, un viņas pilnībā uzticas akciju rīkotājiem par naudas izlietojumu. Parasti tiek arī parādīts, kā bērni ir izveseļojušies. Manis sastaptās sievietes faktiski bija vienisprātis, ka ziedošanas nepieciešamība ir objektīva situācija, jo visiem valsts naudas nepietiks nekad, tāpēc jāmeklē iespējas. Iveta ziedo visu gadu, turklāt no reklāmām neietekmējas. Tie ir konkrēti projekti, par kuriem Iveta ir pilnīgi droša, ka naudu izlietos prasītajam mērķim. Rasma ziedo, kad ar mazbērnu iet uz veikalu, jo abiem patīk iemest naudu kastītē. Viņa pilnībā uzticas akciju rīkotājiem un neskatās pārskatus. Rasma saka: «Ja bērniem domāts, tad bērniem arī paliek.»