Zīmīgi, ka šogad pat filmu maratona plakātā vārds «kultūra» (un vizuālo tēlu uzvaras laikmetā filmas ir būtiska daļa no cilvēku kultūrpieredzes) asprātīgi asociēts ar dienišķo pārtiku - diviem šķīvīšiem vircotas zupas! Jo tas nu ir skaidrs - tāpat kā bez ūdens un maizītes, arī bez kultūras cilvēks ir līķis.
Īpašie akcenti
Latvijas filmu maratons ir reti labā iespēja par brīvu un intensīvā režīmā, teju diennakts garumā, redzēt svaigāko vietējo filmdaru «produkciju» - būs četru filmu pirmizrādes, kaut arī lielai daļai garskrējiena filmu šī diena būs pirmā plašākā tikšanās ar publiku kinoteātrī, lai gan ne gluži premjeras seanss. Es gribētu vērst īpašu uzmanību vismaz uz trim programmas vienībām - Dzintras Gekas dokfilmas Stacija Latvieši 1937 pirmizrādi, Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmu Klases bilde. Par desmit gadiem gudrāki seansu un Latvijas kultūras kanonā atzīmētā filmu klasiķa Arnolda Burova lellīšfilmām - tikko restaurēto leļļu filmiņu izlasi - Kikerigū (1966), Ņau-ņau (1967), Puķu Ansis (1968), Bums un Piramidons (1969), Si-Si-Dra (sivēns sivēnam draugs, ja kāds nezina, 1977) - un Viļa Lāča traģiskās noveles konģeniālo kinoversiju Vanadziņš (1978).
Liktenis un humors
Esmu pārliecināts, ka ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem šī varētu būt pirmā tikšanās ar lielisko leļļu filmu varoņiem, īstu kultūras «gardēdienu», ar kuru varam lepoties. Un turpat blakus - ievērtēt, cik burvīgus animācijas tēlus pavisam nesen radījis talantīgais Edmunds Jansons savā filmiņā par Lupatiņiem! Šķiet, šī amplitūda - no skarbas filmas par Latvijas un latviešu traģisko vēsturi XX gadsimtā (Gekas Stacija Latvieši 1937) cauri pētījumam par veselu paaudzi (Burkovskas-Jakobsenas Klases bilde) līdz «nacionālajai portretu galerijai» - zīmētām ainiņām no «vidējo latviešu» Lupatiņu dzīves - apliecina ne tikai to, ka latviešiem ir sūrs liktenis, bet arī specifiska, oriģināla humora izjūta. Līdzīgs atvēziens no skarbās realitātes līdz fantasmagorijai pavērsies, ja izvēlēsities citu «savējo filmiņu» komplektu, piemēram, Elīnas Eihmanes groteskas spēles filmas Gūtenmorgens un trešā acs pirmizrādi, Reiņa Kalnaeļļa multenīti Joka pēc alfabēts un režisora Sandra Jūras stāstu par Aerodium lidojošo latviešu fenomenu filmā Pareizi uzlidot.
Stacijas ārpus ekrāna
Kā svētku garnējums filmu maratonam visriņķī iekārtojušies citādi, tomēr ar filmu industriju saistīti pasākumi - meistardarbnīciņas maziem knēveļiem, kas varbūt sapņo spert pirmos soļus maģiskajā «kā top filma» pasaulē, grāmatas par Latvijas īpašo žanru «aktierkino» (nē, četras pētījuma Inscenējuma realitāte autores Zane Balčus, Beāte Vītola, Inga Pērkone, Agnese Surkova neapraksta, kā aktieri uzņem filmas, bet cenšas noskaidrot, kāda īsti ir latviešu aktierkino vēsture) atvēršanas svētki.
Atzīstu, mani personīgi ārkārtā spēcīgi uzrunā filmas Stacija Latiši/Latvieši 1937 anonsētie vārdi, nē, fakti: «Kemerovas apgabalā joprojām atrodas stacija Latiši. (..) Tagad mēs šos šausmu murgus atceramies kā 1937. gada represijas Krievijā. Vai izprotam ne tikai šausmas un patoloģiju, bet arī tās samezglotās peripetijas, kas latviešus padarīja par pašu latviešu nodevējiem un slepkavām?
Pēc 1926. gada notikušās Vissavienības tautas skaitīšanas Padomju Savienībā bija saskaitīti 151 410 latviešu. Ļeņingradā un tās apkaimē dzīvoja 18 346, Pleskavas apgabalā - 10 583, Maskavā - 10 167, Sibīrijā - 35 069 latvieši. Kopumā PSRS bija vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12 000 saimniecībām.
Gaļina Strazdiņa Kemerovā stāsta: «Drīz mūsu vairs nebūs.. Neesam ne latvieši, ne krievi... Tāpēc, ka neprotam savu valodu. Neprotam latviski runāt. 1937. gads... ko es varu pateikt... man bija četrpadsmit gadi... nē, piecpadsmit gadi jau bija... Melnā Berta brauca pa mūsu sādžu... visus savāca, latviešus, igauņus, krievus, visus... Neviens neatgriezās.»
«Latviešu operāciju» ievadīja Nikolaja Ježova pavēle 1937. gada 30. novembrī. Tās rezultātā tika apcietināti 22 360 cilvēki, 74% tika izpildīts nāves sods. Lai arī operācijas galvenais mērķis bija latvieši, tai par upuri krita arī citu tautību PSRS pilsoņi, kuri tika apsūdzēti spiegošanā Latvijas labā.»
Latvijas neatkarības gadadienā vērts pabaroties ne vien ar štopkūkām (tās atliku likām tika Anglijas karaļnama kāzās, kas Latvijas medijiem bija notikums nr. 1), bet arī ar rupjmaizi un sāli - un pie stiprās maizes pieder labas latviešu filmas. Jo tās nav par čārlziem un kamilām, bet par mums. Ar šo didaktisko noti arī atvados un aicinu uz kinoauļiem Rīgas Mirdzošajā pilī.