Piemēram, olimpisko un pasaules čempionātu medaļnieki Māris Štrombergs, Vadims Vasiļevskis, Ineta Radeviča un Jeļena Rubļevska. Četri ir jaunpienācēji - vieglatlēte Aiga Grabuste un Madara Palameika, BMX riteņbraucējs Edžus Treimanis, kā arī cīkstonis Armands Zvirbulis. Pēdējā vārds sporta līdzjutējiem, šķiet, ir vismazāk zināms, tomēr Armanda izcīnītā 5. vieta septembrī pasaules čempionātā Stambulā ļauj viņu uzlūkot kā vienu no Latvijas cerībām 2010. gada olimpiskajās spēlēs Londonā.
Gulbenē sporta gaitas sākušais Zvirbulis nopietnākiem treniņiem pievērsies Rīgā, kad uz Mežciema internātu viņu atvilināja treneris Visvaldis Freidenfelds. Jauno cīkstoni pazīstamais treneris pamanījis sacensībās Rīgā un viņu uzrunājis ar kolorītu salīdzinājumu: «Tu neesi zvirbulis, bet gan īsts ērglis!» Cīņas prasme gan bijusi provinciālisma līmenī, taču ar malēnieša krampi Armands uz paklāja noguldījis savus konkurentus vienu pēc otra. «Cīņas sporta sāls slēpjas neaprakstāmajās sajūtās, kad no paklāja nokāpj kā uzvarētājs. To nevar izstāstīt, tas pašam ir jāizjūt.»
Ausis kā vizītkarte
Uz Zvirbuļa nodarbošanos, kā jau visiem cīņas sporta pārstāvjiem, norāda viņa ausis. Tās ir salauztas, iedobumus nevar saskatīt. «Jā, tā ir mūsu vizītkarte,» piekrīt Armands. «Skolas gados nodomāju - nē, nekad mūžā es negribētu tādas ausis. Kad jau biju nopietni trenējies, mans uzskats strauji mainījās. Pie sevis nodomāju - kas es par cīņas sporta veida pārstāvi, ja man nav salauztas ausis? Sāpīga ir tikai pirmā reize, pēc tam jau neko vairs nejūt. Tiesa, pēc intensīviem treniņiem ik pēc pāris nedēļām ir jānosūc uztūkums. Iesākumā gāju pie ārstiem, bet, kad atklāju, ka daži no viņiem mēģina atcerēties studiju gados mācīto par cīkstoņu ausīm, izlēmu pats ar adatu pārdurt ādiņu un noņemt tūsku.»
Armands studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 5. kursā un naudu pelna, katru nedēļas nogali dodoties uz Vācijas 2. bundeslīgas sacensībām. «Četrus mēnešus - no augusta beigām līdz decembrim - katru piektdienu lidoju uz Vāciju un svētdien esmu atpakaļ. Vienīgais izņēmums bija septembrī, kad piedalījos pasaules čempionātā Stambulā. Divos gados esmu iekrājis 34 cīņas un visās 34 uzvarējis. Sestdien būs pēdējā - 35 cīņa. Dīvaini jau iznāk, jo uz Vāciju lidoju būtībā sešu vai pat mazāk minūšu dēļ. Nedēļas nogalē ir tikai viena cīņa, kura ilgst sešas minūtes, bet ļoti bieži uzvaru jau ātrāk. Man kā studentam tā tomēr ir iespēja nopelnīt, lai varētu iegādāties ēdienu, apģērbu un ieliet benzīnu bākā. Nauda nav liela, taču ar četros mēnešos nopelnīto iztieku visu gadu.»
Trīs stundās - 4,2 kilo
Katru reizi pirms sacensībām Armandam ir jāveic ierastā cīkstoņu procedūra - jānomet liekie kilogrami. «Nav nemaz tik grūti. Es to nesaucu par svara nodzīšanu, bet gan ūdens izdzīšanu no organisma.»
Interesants atgadījums ar svara nodzīšanu bijis pirms 2009. gada pasaules čempionāta Dānijā. «Svēršanās bija paredzēta pēcpusdienā, bet pārcēla uz divpadsmitiem dienā. Treneris no rīta ienāca viesnīcas numuriņā un pateica, ka trīs stundu laikā jānodzen 4,2 kilogrami. Es iebildu, ka tas nav iespējams un ka šīs sacensības man ies secen. Treneris nepiekrita un aiztrieca mani uz treniņu, kur ar svīšanai labāk piemērotajiem plēves apģērbiem lauzāmies, pēc tam ar drēbēm gājām pirti, kur turpinājām cīnīties. Pirts bija pilna ar cīkstoņiem. Pēc pāris stundām uzkāpu uz svariem, man bija jau 84,7 kilogrami. Biju ļoti izbrīnīts, ka tik viegli trīs kilogrami bija nost! Vēl vienu kilo nomest vairs nebija liela problēma.» Tikpat ātri vienas dienas laikā svars arī esot atpakaļ. «Padzeries, atpūties, paēd, paguli, un nākamajā dienā jau ir atkal 88 kilogrami.»
Savu nozīmīgāko panākumu Zvirbulis izcīnīja pasaules čempionātā Stambulā, 47 cīkstoņu konkurencē ieņemot piekto vietu un nopelnot Londonas 2012. gada olimpisko ceļazīmi. Pēdējā cīņa ar Puertoriko pārstāvi bijusi tik smaga, ka atņēmusi gandrīz visus spēkus un izsaukusi vemšanu tupat netālu no paklāja. Armanda saka: «Tā gadās. Nozīmīgās sacensībās ir pāris šādu gadījumu.»
20 metru no lodēm
Cīņas sporta veidos un boksā meistarības paaugstināšanai nozīmīga loma ir sparingpartneriem. Jo tie spēcīgāki, jo ātrāk iespējams progresēt. «Tāpēc divas reizes gadā es braucu uz Krieviju. Ir tāda pilsēta Mahačkala Dagestānas republikā, netālu no Čečenijas un Azerbaidžānas. 5. janvārī atkal došos turp. Mani tur sagaidīs draugi. Kaukāziešu viesmīlība daudziem ir labi zināma.» Loģisks bija jautājums, vai dzīvot un trenēties Dagestānā nav bīstami? «Jā, ir. Bandīti karo pret policistiem, karo cilvēki ar atšķirīgiem reliģiskajiem uzskatiem. Tomēr, ja iesi tikai uz treniņiem un nemeklēsi nepatikšanas, nekas slikts nenotiks. Bumbas sprāgst diskotēkās, izpriecu namos un melnajos tirgos, kur pārdod alkoholu. Bija gadījums, kad ar draugu gājām no treniņa, taču divdesmit metru attālumā sākās apšaude. Es jau sabijos, bet draugs mani paņēma aiz rokas, un mēs mierīgi gājām tālāk. Viņš teica, ka tas nav nekas ārkārtējs. Neviens uz mums nešaušot, ja neiesim interesēties, kas tur notiek.»
Dienvidu zemēs cīņa ir nacionālais sporta veids. Konkurence milzīga, un pārākuma apliecināšanai noder visi līdzekļi. «Krievijas čempionātā par uzvaru parasti cīnās Osetijas un Dagestānas pārstāvji. Zālē drošībnieku ir tikpat daudz, cik skatītāju. Pēc cīņas laukumā mēdz lidot dažādi priekšmeti, bijuši kautiņi un pat nažu vicināšana ārpus arēnas.»
Kāpēc dienvidniekiem trenēt konkurentu Zvirbuli? «Mani kā latvieti viņi par nopietnu konkurentu neuzskata. Man arī grūti ar viņiem spēkoties. Tas ir pilnīgi cits līmenis. Jābūt ļoti labā kondīcijā.»
Dagestāna būšot labs katalizators, lai izvērtētu, uz ko var cerēt vasarā Londonā.