Pirmatskaņojums
Lai gan neko jaunu speciāli šiem trim dzimšanas dienas koncertiem Spīķeru koncertzālē komponists nebija rakstījis (acīmredzot taupa Imantdienām?), programma lepojās pat ar pirmatskaņojumu. Tā tikai šķiet, ka viss, kas nācis no Imanta Kalniņa, ir jau dažādos veidos izdziedāts un izspēlēts. Svaigs kā no muzeja bija komponista jaunības darba - kamersvītas Rotāju, dancoju (1960) - pirmatskaņojums. Svītu I. Kalniņš sacerējis, studējot konservatorijas 1. kursā, - vispirms divām klavierēm, pēc tam paplašinājis orķestrim. Spīķeros skanēja jauna versija Emīla Zilberta pārlikumā kameransamblim. Saskanīgā sekstetā, kāds agrāk nav manīts, spēlēja mūsu vadošā flautiste Dita Krenberga (flautas maigajai, latviski pastorālajai dabas skaņai Imanta Kalniņa mūzikā piemīt īpaša semantika, šķiet, ka bez flautas tās vispār nebūtu!), obojists un komponista dēls Marts Kristians Kalniņš (kurš darbību grupā Autobuss debesīs apvieno ar koncertmeistara darbu pūtēju orķestrī Rīga), klarnetists Ints Dālderis, neakadēmiski tendētais čellists Kārlis Auzāns (Melo M un Autobuss debesīs mūziķis), Raivo Ozols pie kontrabasa un pianists Mārtiņš Zilberts.
Lāča pakalpojums
Svītas mūzika? Tā uzrunā ar atbruņojošu naivumu, nebaidīšanos rakstīt melodiski, ritmiski aktīvi, vienkārši un latviešu valodā - proti, latviskā intonācijā, izmantojot arī paša atradumus studentu folkloras ekspedīcijā. Lai gan - ko nu tur bij' bīties vienkāršības laikā, kad māksla taču piederēja tautai? Man, piemēram, kamersvīta Rotāju, dancoju šķiet valdzinoša ar to, ka komponista uzmanības centrā ir latviešu tautas deja atšķirībā no vairākuma kolēģu, kas iedvesmu smēlušies tautas dziesmās. No turienes, no dejas (nevis sērīgām bārenītes dziesmām) tas optimisms, enerģija, vitālā dzirksts! Bet, ja reiz runājam par iztēli, manuprāt, lāča pakalpojumu mūzikai izdarīja filmas Ezera sonāte fragmentu demonstrēšana, uzspiežot obligātu vizuālo tulkojumu smeldzīgajam valsim, it kā neuzticoties mūzikai. Sevišķi tāpēc, ka piederu tiem, kurus kaitina šīs filmas padomiskā moralizēšana (mistiskas ģimenes vārdā sieviete ziedojas, aizliedzot īsto mīlestību). Ko gan šie asarainie kadri lietū dod tiem, kas filmu nav redzējuši?
Noticēt īsti neizdodas
«Iekompresējusi» savu zīmīgo melodiski harmonisko kodu un skanējuma spēku tam vismaz trīsreiz par mazu esošajā koncerttelpā, rokopera Ei, jūs tur! (1971) ekstrēmi izkliedza ASV armēņu rakstnieka Viljama Sarojana tāda paša nosaukuma lugā raidīto sāpi par vientulību, iepretim uzburot utopisku sapni par mīlestību, ko šajā pasaulē nav iespējams piepildīt. Protestētāja gars, protams, identificējas ar puisi - viņš ieslodzīts cietumā, mīl, vēlas kopā ar Meiteni izrauties no tukšās vides un «aizlaist uz Sanfrancisko». Lai gan vārdus diemžēl var saklausīt tikai brīžiem, Marts Kristians Kalniņš jūt īsto nervu kopā ar Autobusu debesīs, Framest un džeza pianistu Madaru Kalniņu. Lieliskā aktrise Dita Lūriņa Meitenes lomā, šķiet, jutās kā svešiniece - labi dzied un tēlo, tomēr meitenes lomā viņai nenoticu. To nevar salīdzināt ar līdzpārdzīvojumu, kādu viņa spēj radīt Marijas lomā L. Bernstaina mūziklā Vestsaidas stāsts. Varbūt vaina tajā, ka zinu, cik labi šis stāsts derēja padomju ideoloģijai, - re, cik slikti klājas viņiem tur, Rietumu pasaulē! Un manī nav tās īpašās sajūtas, kādu sevī glabā tie, kas 1977. gada rudenī skatījās pirmizrādi Liepājas teātra mazajā zālē. (Miglaini atminos tikai to, kā rokoperu 1981. gadā LU aulā dziedāja Ieva Akuratere, Raimonds Bartaševičs, koris Daile un dārdināja Pērkons.)