Tikai apskatīties
Jāna ir kaķu cilvēks. Ilgus gadus viņas un vīra Jāņa mājā dzīvoja divas kaķenes. Gāja laiks, izauga Jānas meitas Laila un Anna, kuras tagad dzīvo atsevišķi, māja kļuva klusāka un tukšāka. Kad ar gada atstarpi viena pēc otras citos medību laukos aizgāja abas kaķenes, Grīnbergu pāris ilgi nevarēja domāt par jaunu mīluli, kaut «māja bez dzīvnieka ir kā būtne bez dvēselītes». Tad pirms pusotra gada kādā sestdienā Jānis teica - iesim uz patversmi, tikai apskatīties. Jāna šķelmīgi smaida - ikviens taču zina, ar ko visbiežāk beidzas šāda «tikai apskatīšanās». Anglijas Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības patversmē, kas atrodas netālu no Grīnbergu mājas, kaķi bija izvietoti vairāk nekā simt būros. Jaunus vairs neuzņēma, jo vienkārši nebija kur tos likt. Cilvēki labprāt adoptē mazus pūkainus kaķēnus, bet ar lielākiem baidās riskēt. Jāna spriež: «Ekonomiskā krīze pamatos mainījusi cilvēku dzīvi, daudzi zaudējuši darbu, bet Anglijā dzīvnieku uzturēt, barot un ārstēt ir dārgs prieks.» Grīnbergi nolēma adoptēt jau pieaugušu kaķi. Kādā būrī Jānis ieraudzīja lielu rudi baltu runci Mango, kas dziļdomīgi vēroja nācējus. Dzima mīlestība no pirmā acu skata. Mīlīgais trīs gadus vecais rudulis pēc apsveicināšanās vairs negribēja iet atpakaļ būrī, taču vēl bija jānokārto adopcijas dokumenti. Patversmes darbinieki izstāstīja, ka Mango noteikti bijis mājas kaķis, taču viņu atrada klaiņojošu, izbadējušos, ar savainotu ķepu. Jāna atstāsta adopcija procesu: «Otrā dienā atnācām ar kaķu kasti, nokārtojām formalitātes, parakstījām līgumu, ka rūpēsimies par Mango, regulāri vedīsim uz pārbaudēm un uz vakcināciju, ka nepametīsim viņu, bet atdosim atpakaļ patversmē, ja nu kas dzīvē gadās. Mango ir čipēts, kastrēts un vakcinēts. Pirms adopcijas patversmes darbinieki parasti iet pārbaudīt, kādos apstākļos kaķis dzīvos, vai māja neatrodas pie šosejas, vai ģimenē nav ļoti mazu bērnu, jānodrošina arī, lai jaunajā vietā kaķis sešas nedēļas netiek laists ārā.» Grīnbergi pēdējo noteikumu precīzi izpildīja, tad atvēra durvis uz mazo piemājas dārzu, bet Mango ilgi sēdēja uz sliekšņa un negāja ārā. Taču pēc kāda laika viņš nozuda un desmit stundas bija projām. Satraukums bija liels, bet laikam jau Mango iepazinās ar apkārtni. Jānas un Jāņa māja atrodas pusstundas braucienā no Londonas centra, pie katras mājas ir dārzs.
Nu jau pusotru gadu Mango ir Grīnbergu ģimenes loceklis. Viņš ir labdabīgs un sabiedrisks. No rīta, kad Jānis ceļas, līdz brīdim, kad viņš dodas uz darbu, runcis seko saimniekam soli solī. Kad Jāna strādā mājās, Mango vieta ir blakus datoram. Runcim ir pašam sava Facebook lapa, kurā tiek aprakstīti visi Mango piedzīvojumi. Ielas galā dzīvo Mango lielākais ienaidnieks - cits runcis. Ja krustojas viņu ceļi, abi kaķi kaujas uz dzīvību un nāvi. Reiz Mango atnāca stipri savainots, rētas iekaisa: «Domāju, ka ienaidnieki atkal sakāvušies, bet veterinārārste izvērtēja caurumus uz žokļa un secināja, ka Mango sakodusi lapsa!»
Lapsas Londonā?
Jāna smej par manu izbrīnu: «Londona ir pilna ar lapsām. Tās nevienam netraucē, bet kaķim tāda tikšanās var beigties letāli. Mango ir spēcīgs, liela auguma runcis, tāpēc viss beidzās laimīgi. Reiz redzēju lapsu lēni soļojam pāri London bridge - tiltam pāri Temzai. Pašā centrā. Sv. Annas un Agneses baznīcā, kur agrāk strādāju, dārzā dzīvoja lapsu ģimenīte.»
Londonā īpaši daudz esot pelēko vāveru, bet apakšzemē mītot lieli žurku bari. Tās grūti izķert, jo viņas ir bailīgas, bet dzīvo bez bēdu un pārtiek no cilvēku ēdiena pārpalikumiem.
Pilsētnieki nebrīnās, redzot, ka metrostacijā vagonā iekāpj un nākamajā stacijā izkāpj balodis. Jānai tas patīk: «Pilsētas nav tikai cilvēku pasaule. Dzīvei metropolē piemērojušās arī kaijas, baloži, uz augstceltņu jumtiem nereti iekārtojas ērgļi. Vislielākā londoniešu bēda ir baloži, kas milzīgos daudzumos dzīvo Trafalgara laukumā. Agrāk baložu barošanai tur pārdeva sēkliņas, bet tagad šo putnu izkārnījumi biezā slānī klāj ietves un no admirāļa Nelsona kolonnas mēsli jākasa nost vai katru dienu.»
Lielpilsētā parkos un zaļos laukumos dzīvo arī truši un zaķi, un par tiem neviens nebrīnās. Uz kādas zaļas saliņas dzīvā satiksmes krustojumā zied košumkrūmi, aug gara zāle un ganās zaķi un truši. Ja viņi mēģinātu doties projām, tie tiktu sabraukti uz maģistrāles. Bet šie nemaz negrasās pamest savu apdzīvoto vietu.
Suņiem stingri noteikumi
Lai Londonā turētu suni, katru gadu jāsamaksā nodeva. Agrāk suņa turēšanai bija nepieciešama atļauja, kas bija jāatjauno katru gadu, vēlāk šis noteikums tika atcelts. Tagad sākusies diskusija par likuma atjaunošanu, jo daudzi pilsētnieki tur pilsētas dzīvei nepiemērotus milzīgus vai agresīvus suņus. Ar likumu aizliegts Anglijā turēt pitbulus un rotveilerus. Vēl nesen no kontinenta bija ievesti vilka un suņa jaukteņi. Taču tie ir plēsīgi dzīvnieki, un tagad tādus turēt stingri aizliegts.
Ne mazāka problēma Londonā ir suņu izkārnījumi, kas beidzot tiek risināta. Pastaigu vietās un parkos izvietotas tvertnes, kur iemet maisiņus ar izkārnījumiem, bet, ja saimnieks sava suņa kakas atstāj nesavāktas, viņam draud naudas sods.
Cilvēki ar suņiem brīvi pastaigājas parkos, taču ir vietas, kur ar tiem staigāt nedrīkst, piemēram, bērnu sektoros.
Lielbritānijā aktīvi darbojas Karaliskā dzīvnieku aizsardzības biedrība. Pēdējā laikā suņi un kaķi biežāk tiek pamesti vai aizvesti uz patversmi, tās ir pārpildītas un biedrība meklē cilvēkus, kas dzīvniekiem dod pagaidu mājas. Piemēram, Anglijā ļoti populāras ir greihaundu skriešanās sacensības, suņi tām tiek diezgan nežēlīgi trenēti, badināti un noskrieti. Šādos apstākļos greihaundi dzīvo aptuveni trīs gadus, pēc tam viņi sabrūk, un tos visbiežāk iemidzina. Jānas draugi greihaundus glābj no nāves, dodot tiem pagaidu mājas un mēģinot nokārtot viņu dzīvi.
Valstī ļoti dārgi ir veterinārie pakalpojumi, un daudzi cilvēki nevar atļauties tos izmantot, tāpēc darbojas arī brīvās klīnikas. Tajās mazturīgo cilvēku mīluļus ārstē bez maksas, taču tur ir garas rindas, jo šādu klīniku nav daudz.