Rehabilitācijas pamatā ir stingra programma, kas paredz strādāšanu lauku darbos, pilnīgu aizliegumu lietot alkoholu un narkotikas, kā arī smēķēt. Rehabilitācijas centra iemītniekiem arī aizliegts atstāt centra teritoriju, izņēmums ir, kad viņi dodas kādā darbā tuvējās lauku saimniecībās. «Pie mums bija atbraukuši ierēdņi un brīnījās - jums nu gan te ir stingri noteikumi!» stāsta Leonīds Grīns. Norādījumu, ka smēķēt rehabilitācijas centra teritorijā aizliegts, saņem ikviens, kas šeit ierodas.
Problēma domāšanā
Leonīds Grīns ir mērķtiecīgs un nenoliedzami ar organizatora talantu apveltīts cilvēks, kurš veiksmīgi vada rehabilitācijas centru ar diviem desmitiem iemītnieku un pieticīgām finansiālajām iespējām. Turklāt izvirzījis mērķi nākotnē centru labiekārtot un attīstīt. Centrs atrodas ainaviski pievilcīgā vietā Zemgalē, netālu no Jelgavas. Centrs ietver divas ēkas un piecus hektārus zemes, ko dāvinājusi kāda draudzes Dieva ģimene locekle. Leonīds stāsta, ka valsts vai pašvaldības atbalstu centrs nesaņemot, finansiālu palīdzību sniedzot tikai Dieva ģimene. Centra veidotājs uzsver, ka sākotnēji domājis palīdzēt tikai narkomāniem, kuri vēlas atbrīvoties no narkotikām, bet ar laiku sapratis - jāpalīdz visiem, kas ir sabiedrības atstumti.
Atkarības problēmas cēlonis, pēc Leonīda domām, ir kļūdaina domāšana un sagrauta vērtību sistēma. «Nesaskatu lielu atšķirību starp alkoholismu un narkomāniju. Vienīgais - alkoholu var nopirkt legāli. Varbūt tieši tāpēc izārstēt alkoholiķus ir grūtāk nekā narkomānus, jo atkarīgais vaicā: kāpēc jūs gribat mani ārstēt? Alkohols legāli tiek pārdots, tātad tā lietošana ir pieļaujama! «Centrā ierodas gan narkomāni, gan alkoholiķi, gan cilvēki, kas bijuši konfliktā ar likumu, un es redzu, viņiem visiem ir viena problēma - kļūdaina domāšana. Par kādu tieši atkarību kļuvusi šī domāšanas problēma, tas jau ir rakstura jautājums,» saka rehabilitācijas centra vadītājs.
Uzveicis narkomāniju
Paša Leonīda atkarība no narkotikām ir aizsākusies jau agrā dzīves periodā. «Kad mācījos 2. klasē man kā hiperaktīvam bērnam izrakstīja medikamentus. Vēlāk sekoja vēl pamatīgāka medikamentu lietošana ārstniecības iestādē. Situācija ģimenē, kurā augu, bija smaga, un pusaudža gados pievērsos dažādām apreibinošām vielām. 17 gadu vecumā sāku lietot heroīnu, man ir bijuši arī konflikti ar likumu, sodāmības,» atceras jaunais vīrietis. Atkarība ir apēnojusi daudzus Leonīda dzīves gadus, bet viņš pats sev un apkārtējiem ir pierādījis, ka atkarību var pārvarēt. «Es izmēģināju dažādas metodes, lai atbrīvotos no narkotikām, un katra no šīm metodēm man deva kaut ko pozitīvu. Izšķirošais noteikti bija kristīgajā rehabilitācijas centrā Igaunijā saņemtā atveseļošanās programma,» Leonīds Grīns uzsvēra, uzstājoties Dienas rīkotajā konferencē Par dzīvi bez atkarībām. «Tur man pateica nevis «ai, ko tur, tu esi narkomāns»; bet «tu esi vesels», un es sapratu - patiesībā taču es tiešām esmu vesels, izvēle ir manās rokās! Ļoti palīdzēja arī citu cilvēku pozitīvais, personiskais piemērs.»
Dot ieguldījumu
Leonīdam, kurš saticis daudzus cilvēkus, kas cīnās ar atkarībām un uzveic tās, ir pārliecība: «Izvēloties rehabilitācijas metodi, ir svarīgi, ko tā nodrošina pēc rehabilitācijas beigām, lai nebūtu tā, ka pēc rehabilitācijas cilvēks tiek pamests vientuļš.» Izrādot savu rehabilitācijas centru, Leonīds stāsta, ka viņa metode ietver gan rehabilitāciju, gan adaptāciju. «Rehabilitācija ilgst deviņus mēnešus, kuros bijušais atkarīgais dzīvo šeit. Trīs adaptācijas mēnešus cilvēks turpina būt kopā ar atbalsta grupu, bet jau reālajā pasaulē lieto praksē to, ko teorētiski apguvis rehabilitācijā. Cenšamies panākt, lai cilvēks pēc rehabilitācijas kļūtu par stipru, veselu sabiedrības dalībnieku, nebūtu tikai patērētājs, bet dotu apkārtējiem savu ieguldījumu.»