«Nu kā es vienu aicināšu, bet citu nē, tā mums nav pieņemts. Azerbaidžānā kāzās sanāk vairāki simti viesu un ir tikai normāli, ka, sēžot pie galda, tu neredzi jauno pāri, bet visi sanākušie pieder pie jauno ģimenēm,» saka Amils, piebilstot, ka Latvijā azerbaidžāņiem tik lielu ģimeņu gan nav, taču gandrīz visi tautieši šeit ir kā savējie.
Mazie vēl par maziem
«Es pats visus nepazīstu, bet visi pazīst mani,» piebilst Latvijas azerbaidžāņu biedrības Azeri vadītājs Ulduzhans Ahmedovs, kurš šajā amatā ir jau gandrīz 20 gadu. Var just, ka viņš tiešām ir savu tautiešu līderis, kuru ciena un kura vārdos ieklausās.
Lielākā daļa azerbaidžāņu, tāpat kā daudzu citu Padomju Savienības republiku iedzīvotāju, Latvijā ieradās padomju laikā - iesaukti dienestā, nosūtīti vai savervēti darbam rūpnīcās un kolhozos. Tolaik viņu šeit bija vismaz divas reizes vairāk, taču, mainoties laikiem un sākoties Atmodai, liela daļa devās atpakaļ un dzimteni. Šobrīd Latvijā aug trešā azerbaidžāņu paaudze. Padomju laikā iebraukušie jau pensijā, vidējā paaudze - trīsdesmitgadnieki, beiguši augstskolu, iekārtojušies darbā, izveidojuši savu biznesu vai saimniecību, bet jaunākā paaudze dzimst tagad. Tieši šī iemesla dēļ šobrīd apsīkusi azerbaidžāņu svētdienas skolas darbība - jaunieši izauguši, bet mazie vēl ir par maziem mācībām.
Runā četrās valodās
Azerbaidžāņu jaunieši pirms pieciem gadiem Rīgā izveidojuši savu jaunatnes centru, kura galvenais mērķis ir saglabāt un kopt savas tautas tradīcijas, kultūru, palīdzēt cits citam. Jauniešu pienākums ir nacionālo svētku un dažādu saietu rīkošana, kas tradicionāli notiek restorāna Širhans lielajā banketu zālē, un restorāns, kura saimnieks ir azerbaidžānis, ir vietējo tautiešu iecienītākā tikšanās vieta.
«Jauniešu centra kodolu veido ap 30 cilvēku, taču uz pasākumiem ierodas krietni vairāk. Centrā ir pat sava Jautro un atjautīgo kluba komanda, kas iestudē dažādus skečus dzimtajā valodā svētku priekšnesumiem. Braucam kopā atpūsties, arī uz ārzemēm, daudz ceļojam,» par jauniešu aktivitātēm stāsta Amils. Viņa teiktais liecina, ka jaunā paaudze ir pietiekami izglītota, jo gandrīz visi vidusskolu beigušie cenšas iegūt augstāko izglītību. Lielākā daļa no viņiem runā vismaz četrās valodās - latviešu, krievu, dzimtajā un angļu. Amils, runājot ar mums te krievu, te latviešu valodā, stāsta, ka tradicionālajās azerbaidžāņu ģimenēs runā tikai dzimtajā valodā, taču, tā kā vērojams arvien lielāks jaukto ģimeņu īpatsvars, dzimtās valodas zināšanas iet mazumā. Tāpēc liela nozīme ir tieši svētdienas skolas pastāvēšanai un nacionālās kultūras saglabāšanai. Sabiedrībā azerbaidžāņu jaunieši gan visbiežāk sazinās krieviski, bet labi runā arī latviski, lai gan valodu lieto maz, jo vidē, kurā galvenokārt uzturas, pēc tās nav īpaši lielas vajadzības. «Tie, kuri neatkarības laikā beiguši vidusskolu, nevar nezināt latviešu valodu. Jaunajiem nav problēmu ne ar valodas zināšanu, ne iekļaušanos vietējā sabiedrībā, lielākas problēmas ir vecākās paaudzes cilvēkiem,» stāsta Amils un pēc intervijas piedāvā paklausīties azerbaidžāņu mūsdienu estrādes mūziku. Viņš pats to regulāri klausās, dodoties darba darīšanās, jo tā nomierina un ļauj labi sakopot domas. Amils atklāj, ka vēl dzīvo Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvaras gaisotnē. Šogad tajā uzvarējuši viņa tautieši, un Latvijā dzīvojošie azerbaidžāņi ar to ļoti lepojas. Amils pat prāto, ka nākamgad, kad konkurss notiks viņa dzimtenē, vajadzētu organizēt jauniešu grupu un doties turp konkursu klausīties klātienē.
Eiropas izglītība
Azerbaidžāņi, kuriem rocība atļauj, uz dzimteni apciemot tuviniekus cenšas aizbraukt ik gadu. Vairākus gadus pēc kārtas šīs kopienas aktīvisti piedalās arī pasaules azerbaidžāņu saietos, kas notiek galvaspilsētā Baku, taču ikdienā biedrības aktivitātēm no etniskās dzimtenes valdības tomēr nekādu atbalstu nesaņem. Viss balstīts tikai uz pašu entuziasmu un atbalstītāju līdzekļiem.
Latvijā mācās arī daudz jauniešu no Azerbaidžānas. Daļa šeit ieradusies saistībā ar studentu apmaiņas programmu Erasmus, tomēr lielākā grupa jauniešu Latviju izvēlējušies, jo te var iegūt Eiropas līmeņa izglītību krievu valodā, kurā azerbaidžāņu jaunieši labi runā arī dzimtenē. «Vecāki ir droši par saviem bērniem šeit, Latvijā, jo viņi zina, ka te ir aktīva tautiešu kopiena, kas viņu atvases pieskatīs, palīdzēs,» saka Amils, kurš tieši rūpējas par savu tautiešu uzņemšanu un izmitināšanu Latvijā. Tomēr šie azerbaidžāņi Latvijā nepaliek, pēc studiju beigām viņi atgriežas dzimtenē.
Neubago, bērnus nepamet
Lūgts raksturot azerbaidžāņus, Ulduzhans Ahmedovs nesteidzas vis saukt tautiešiem piemītošās rakstura īpašības, tikumus un netikumus, bet norāda uz ko citu: «Nevienā Rīgas tunelī jūs neatradīsiet ubagojam nevienu azerbaidžāni, nevienu bezpajumtnieku. Glābējsilītē nekad nebūs neviena azerbaidžāņu mazuļa, un mājās bērni vienmēr sēdēs pie viena galda ar vecākajiem ģimenes locekļiem, kuriem būs ierādīta goda vieta. Mazie vērīgi klausīsies vecāku teiktajā, jo viņi šajā pasaulē ir dzīvojuši ilgāk, vairāk pieredzējuši un dzīvesgudrāki.»
Ahmedovs norāda arī uz izteikto azerbaidžāņu viesmīlību un izpalīdzību. «Ikvienā Azerbaidžānas ciematā uz ielas jūs noteikti sveicinās. Pienāks klāt un pajautās, vai var kā palīdzēt, vai jums ir jumts virs galvas un vai esat ēdis. Ja vajadzēs, pabaros un izmitinās,» stāsta biedrības vadītājs, kurš nesen kļuvis arī par visas Baltijas azerbaidžāņu kopienas līderi.