Visa Norvēģijas tauta, arī musulmaņi, vienojusies terorista nosodījumā, un eksperti cer, ka vienotība, noplokot emocijām, neizzudīs. Arī politiķi atzīst, ka tagad pretimigrantu nostāju politiskajās reklāmās nevarēs izmantot, tomēr gan politiķi, gan eksperti, gan vienkāršie norvēģi atzīst, ka problēmas ar integrāciju pastāv, jo sevišķi sieviešu tiesību jomā.
Musulmaņu Grenlande
Jautāti, kurā pilsētas rajonā dzīvo visvairāk imigrantu, norvēģi visi kā viens pamet ar roku gar Oslo centrālo dzelzceļa staciju izliektās Grenlandes ielas virzienā. Te jau kopš 70. gadiem lēto dzīvokļu dēļ izveidojusies prāva musulmaņu iebraucēju komūna. Pastaigājoties pa rajonu, rodas sajūta, ka esi nokļuvis kādas austrumzemes bazārā - rindām vien blakus sabūvētas kafejnīcas ar tādiem nosaukumiem kā Ali Baba, Taj Mahal, Istanbul, blakus kafejnīcām atrodas veikali, kuros tirgo tikai un vienīgi sari un parandžas, bet visus soliņus «okupējuši» bārdaini kungi pakistāniešu tautastērpos, savukārt uz stūriem slaistās iespaidīgi jaunu puišu bariņi, kuri, pēc visa spriežot, iebraukuši no Somālijas. Par geto šo rajonu nosaukt gan būtu pārāk skarbi - kā jau visa Norvēģija, arī tas šķiet visai pārticis, un cilvēku pūļos netrūkst arī vikingu tiešo pēcteču.
Grenlandes ielas rajonā 1991. gadā uzcelta arī Oslo centrālā mošeja, un atšķirībā no Šveices šeit tā nav kļuvusi par strīdus objektu, drīzāk tieši otrādi - kalpo kā sabiedrības vienotāja. Spilgti zilām flīzēm rotātajā pielūgsmes vietā otrdienas vakarā notika ekumenisks Ūteijas salā mirušo piemiņas dievkalpojums, kurā piedalījās gan vietējie imami, gan kristiešu baznīcas galva, gan Norvēģijas ārlietu ministrs. Tikmēr rajona puišeļi pie ieejas draudzīgi centās paķircināt ministra godasargu.
Nav idille
Kaut arī eksperti un politiķi savos izteikumos par imigrāciju cenšas pieturēties pie stingra politkorektuma, vienkāršie norvēģi tomēr nav jāskubina nosaukt problēmas, kuras tā radījusi. Biežākās sūdzības ir par sociālo pabalstu izkrāpšanu no valsts, sieviešu tiesību neievērošanu un norvēģu valodas nezināšanu. Mēģinot sākt sarunas ar «grenlandiešiem», pārliecinājos, ka vismaz valodas ziņā iztikts bez pārspīlējumiem, un daudzi lauzītā angļu valodā atzina, ka neprot ne angliski, ne norvēģiski. Protams, ir arī pozitīvi piemēri -uz soliņa pie tirdzniecības centra sastaptais Ahmeds no Somālijas nevarēja vien beigt priecāties, ka nesen ieguvis Norvēģijas pilsonību un iemācījies valodu. Savukārt vecuma saliektā bēgle no Irākas Nasīra dedzīgi stāstīja, ka Norvēģijā beidzot varot justies kā cilvēks. Viņa savulaik aizbēgusi no Sadama Huseina režīma represijām.
Cilvēkam, kurš iespaidus par Norvēģiju smeltos tikai no Oslo, varētu šķist, ka šajā valstī islāms teju vai nākamgad būs dominējošā reliģija. Viens no ierastākajiem skatiem arī ārpus Grenlandes rajona ir gados jauna sieviete tradicionālajā musulmaņu galvassegā, kura stumj zīdaiņa ratiņus, kamēr pa kājām pinas vēl divi trīs dzīvespriecīgi bērneļi. Kā stāsta pret imigrāciju noskaņotie norvēģi, šādas sievietes bieži vien nezina pat norvēģu valodu, jo visu mūžu algotu darbu nestrādā, bet audzina bērnus, skatās tikai TV pārraides no dzimtās Pakistānas un draudzējas tikai ar savām tautietēm. Uzrunāju vairākas kundzes, kuras acīmredzot atbilst šim aprakstam, līdz sastapu Nargisu, kura pastaigājas ar zīdaini un divām pamatskolas vecuma meitām. Viņa patīkami pārsteidza ar savām valodu zināšanām - tekoši runāja ne tikai norvēģiski, bet arī angliski. Izrādās tāpēc, ka visu bērnību pavadījusi Oslo, bet pēc tam vairākus gadus nodzīvojusi Denverā ASV. Jautāta, kā vērtē integrācijas situāciju Norvēģijā, Nargisa pārsteidza atkal. «Es ilgi domāju, vai pārvākties atpakaļ uz Norvēģiju, līdz beigās izlēmu tā darīt, jo šeit dzīvo mana ģimene. ASV es jutos daudz brīvāka, sabiedrība bija daudz tolerantāka, bet Eiropā bieži vien izjūtu atklātu nepatiku pret sevi tikai ādas krāsas dēļ,» viņa stāsta, lauzdama stereotipu par musulmaņus nemīlošo Ameriku.
Populārie baltieši
Visas minētās problēmas nemēģināja noliegt arī Norvēģijas Integrācijas un daudzveidības direktorāta galvenais pētnieks Jūlians Jehudi Krāmers. Tomēr uz visiem pārmetumiem viņam bija gatava skaidra un konkrēta atbilde, ko valdība jau darījusi to risināšanai. Viņš stāsta - piemēram, kad saprasts, ka imigrantu bērni bieži vien sāk mācīties skolā, protot tikai mātes dzimto valodu, valdība imigrantu biezāk apdzīvotajos rajonos ieviesusi bezmaksas bērnudārzus. J. J. Krāmers izmanto salīdzinājumu ar Latviju un norāda, ka Latvijā pastāv krievvalodīgo skolas, savukārt Norvēģijā visās valsts mācību iestādēs mācību valoda ir norvēģu, tāpēc bērnudārzi valodas apguves situāciju strauji uzlabojuši. Turklāt tiem bijis pozitīvs blakusefekts - mātēm radies vairāk brīva laika, un viņas varējušas meklēt darbu.
Vēl viena pēdējos gados strauji augoša imigrantu grupa ir poļi un lietuvieši. Par šiem imigrantiem vairāk gan sūkstās policija, kas viņus vaino narkotiku izplatīšanā, bet vienkāršie norvēģi pret kaimiņvalstu iebraucējiem neiebilst. «Austrumeiropieši kā likums ir ļoti populāri, jo kamēr vien tu esi balts un līdzīgs norvēģim izskatā un uzvedībā, vispārinājumus par tevi neizdara,» skarbi atklāts ir Aftenposten redaktors Hjētils Kolsruds.