Brauciet uz Latgali, nenožēlosiet, ja ēdīsiet no trijām šķirnēm Lubāna zivju vārītu zupu ar dillēm un krējuma actiņu iekšā. (Labi, krējumu var nelikt!) Pēc tam pārsteigto ceļotāju acu priekšā nogūlās šķīvji ar brūni apkūpinātām, zeltainām karpām, kas bija tik labi nožāvētas, ka asakas varēja grauzt kā čipsus. Sulīgā gaļa asi un kārdinoši garšoja pēc ķiplociņa un kādām vēl citām garšvielām, tecēja zivju tauki, kas pilni ar visādām tur nepiesātinātajām taukskābēm, kas palīdzot izvairīties no novecošanas. Man jau liekas, ka, dzīvojot Latgalē, vispār var izvairīties no novecošanas, pazīstu kundzes, kas pat 85-92 gadu vecumā izskatās mundras un jaunas bez L'Oreal krēmiem un skrubjiem. Klāt pa kādam pašbrūvētam mēriņam sumbru zāles uzlējuma varēja baudīt katrs pēc spējām un noskaņojuma. Nākamajā dienā Rekovā līdzīgs mēriņš dzirkstīja dzidrs kā rasas lāse, jaunie kartupeļi ar dillēm no milzīgas māla bļodas pazuda vienā rāvienā, piekožot klāt krējumaini baltu un tumīgu biezpienu. Vēl nāca medījumu gaļas zupa un norasojis lauku speķis, plānās šķēlītēs kā papīrs. Aizmirsu minēt pašdarinātu, brūnu lauku alu no dziļā un vēsā pagraba. Varbūt piebilst, ka galva no rīta nemaz nesāpēja?
Ja gribat būt jauni, brauciet uz Susājiem cept baltmaizi un ēst to tādu pašu siltu kā no krāsns, uzziežot sviestu, dzeltenu kā vasks, mazliet iesāļu un sātīgu. Turpat - pašdarināts siers ar dzelteniem ziediņiem pa vidu. Lauku pienu nedeva, tas pilsētniekam atraujot vēderu, taču pavadīja ar dziesmām. «Dietologu gan uz Latgali nedrīkst ņemt līdzi, viņš nomirs no izmisuma un dusmām,» dziļdomīgi noteica kāds ekskursants.
Kāda tam visam morāle? Var jau teikt, ka viss, ko mēs ēdam un dzeram, ir inde, ka jāpārtiek tikai no auzu pārslām un avota ūdens. Taču cilvēks ir tāda būtne, kas nedzīvo tikai no maizes vien, visur cienastam klāt bija dvēsele, viesmīlība un labvēlība. Ar tādām piedevām baudīts, jebkurš ēdiens zaudē savu šķietamo kaitīgumu.