Pasākumam par godu ir nedaudz jāsagatavojas, jo ierasties ar tukšām rokām nav īsti labi. Ir jānošauj divi zaķi ar vienu šāvienu - jāpārsteidz un jāizdabā. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo viesi ir no «Lejas Ēģiptes», citiem vārdiem sakot - laukiem. Tas nozīmē: stingras tradīcijas un visai ierobežota ēdienkarte. Ir skaidrs, ka man nav vērts censties pagatavot kaut ko tradicionālu - tāpat nesanāks tik labi kā viņiem. Ir jāņem kas eiropeisks, tikai jādubulto cukura deva. Izlemju izcept kūciņu - biskvīts + želeja un augļi -, odziņai garnējumā izmantoju kivi, kas te ir rets un nepazīstams, īpaši lauciniekiem. Līdzi ņemu savu kafiju. Ēģiptieši parasti dzer tikai melno tēju, kura ir tik stipra un salda (četras piecas tējkarotes cukura parasta izmēra tējas glāzē!), ka man pēc tādas tējas visa nakts paiet, dzerot ūdeni.
Ierodamies tieši laikā, lai jau sēstos uz grīdas. Kāpēc uz grīdas? Galdi te nav cieņā. Tipiskas ēģiptiešu vakariņas nozīmē - galdauts uz grīdas un uz tā salikti trauki. Trauki ir no metāla, tā ir vienkāršāk, jo mājvietās grīdas parasti ir no klona vai klātas ar flīzēm. Tā nu metāla traukos «galda» vidū ir ēdieni, kuri paredzēti visiem. Katram atsevišķi ir šķīvis ar rīsiem, karote un maize.
Rīsi ir pamatēdiens, un tie ir divās krāsās. Gatavojot daļu rīsu apcep brūnus, daļu - atstāj baltus, rezultātā sanāk bagātīgāka garša un interesants izskats. Tos ēd gandrīz katru ēdienreizi vai vismaz vienu reizi dienā, tiem vienmēr ir jābūt svaigiem, nupat gatavotiem.
Karote paredzēta zupai, jo visu pārējo ēd ar maizi. No tās noplēš gabaliņu, ieliek starp pirkstiem un tādā veidā paņem ēdienu. Maize ir kaut kas līdzīgs apaļam lavašam saujas platumā. To ēd ļoti daudz, vidēji katrs pieaugušais notiesā divus trīs lavašus vienā ēdienreizē. Esmu zupu cienītāja, tāpēc apēdu gan par sevi, gan ēģiptiešu vīru, jo viņam mamma zupas nevārīja - attiecīgi «tās nav ēdamas».
Mūsu jaunākajam puikam ir divi gadi. Tas ir laiks, kad «visu varu pats un māku pats», kas nozīmē, ka viņš ir izbēris rīsus, iebāzis kāju tēva šķīvī un ar eļļainām rokām samīļojis onkuli. Tas gan nebojā kopējo noskaņu, jo ēģiptieši tik ļoti mīl bērnus, ka viņiem šāda uzvedība liekas uzjautrinoša un tajā netiek saskatīts nekas nosodošs.
Man tuvāk tiek piebīdīts liels vistas gaļas kalns, jo arī šī mana vājība ir visiem zināma: mēs ar jaunāko dēlu esam «gaļēdāji». Vista te turklāt tiek vārīta dabiskā buljonā, līdz ir tik mīksta, ka kūst mutē, pēc tam apcepta, līdz ir kraukšķīga un garda bez gala.
Ir gan viens labums šādai vakariņošanai bez galda: kad esi pārēdies, tad nevari pakrist pagaldē, tu vienkārši pārripo uz citu vietu.
Saldajā ēdienā visi ēd manu kūku. Tieku slavēta, bet patiesību zina tikai Dievs, jo ēģiptietis nekad neatļausies pateikt ko sliktu.