Grāmatas autors ir jaunietis pāri divdesmit, studē filozofiju, publicējas presē kopš 2006. gada, raksta rakstus par jaunāko latviešu dzeju un lieliskus dzejoļus. Un pirmo burtu viņa uzvārdā izrunā tāpat kā vārdā «skola».
Domāju, tiem, kas pēdējos četros gados sekojuši līdzi šaurajai latviešu dzejas arēnai arī ārpus grāmatas formāta, proti, lasījumos un publikācijās izmirstošajos kultūras medijos, šī debija bija gaidīts notikums.
Biedrs Sniegs vistiešākajā veidā ierakstās astoņdesmito gadu otrajā pusē dzimušo jauno dzejnieku debiju virknē. Kā citi šīs paaudzes pārstāvji līdzās Ostupam jāmin Alise Zariņa un Krišjānis Zeļģis, kura nelielā grāmatiņa visas tās lietas iznākusi pavisam neilgi pirms šīs tajā pašā izdevniecībā Mansards.
Sniegs, lietus, vējš
Grāmatā nevar nepamanīt plašu dabas tēlu lietojumu, ko var nojaust jau pēc nosaukuma. Ne reizi vien krājuma «es» aplūko laikapstākļu īpatnības, gadalaiku maiņu. Un tas reti ir tikai notikumu fons. Jebkura dabas parādība, arī priekšmetu pasaule Ostupa dzejā dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, kuras kaislības pārspēj cilvēciskās. Spilgtākais piemērs tam ir krājuma tituldzejolis (19. lpp.), kurā sniegs kļuvis par teju vai supervaroni, kas gan priecē, gan sagādā dažādas neērtības.
Tomēr dzejoļa centrā, pat ja tas nav rakstīts pirmajā personā, vienmēr nojaušams kāds «es». Kaut vai kā kāds, kas to visu redz. Un šis dzejoļa galvenais varonis atklājas neaizsargāts kā bērns pretī pasaulei, kurā nekas nav statisks un «visam ir apziņa» (27. lpp.). Iespējams, tieši šis nedrošais stāvoklis baro Ostupa poētikas virtuozu tēlainību. Tas ir bērna skatupunkts - bērna, kas, būdams brīvs no konvencijām, atklāj valodas apslēptās potences un spēj saskatīt, cik savādas un paradoksālas patiesībā ir šķietami ikdienišķas norises, un arī skaistas.
Valoda un attiecības
Vēl domājot par grāmatas spilgto tēlaino valodu, nevar noliegt, ka metaforai nereti ir ornamentāls raksturs, taču te tā nav tikai tukša izrādīšanās, jo spēcīgākajās krājuma vietās šķietami spontānie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izvirdumi sevi attaisno. Lai gan, domāju, daudzi no grāmatas potenciālās auditorijas pazīst baudu, ko spēj sagādāt atsvaidzinoša dzejas rinda, kura liek paraudzīties uz pasauli citādā leņķī. Piemēram, «vijole piekārta pie sienas rāda nepareizu laiku» (51. lpp.) vai «miegaini pulksteņi skatās viens otra ciparnīcās - nezina pareizu laiku» (49. lpp.). Domāju, tiem šis kļūs par īstu piedzīvojumu. Dzejoļa masa nereti ir tik blīva, ka, pat desmito reizi pārlasot, izdodas atrast ko tādu, kas iepriekš palicis ārpus uzmanības.
Taču ir arī izņēmumi. Grāmatas vidū lasītāju gaida mulsinošs atvērums ar dzejoļiem Murgs I un Murgs II (32. un 33. lpp.). Pirmais sastāv no viena vienīga teikuma: «SKĀRLETA JOHANSONE MANI NEMĪL», otrais dokumentē neveiksmīgu attiecību sākšanas mēģinājumu ar meiteni, vārdā Ieva. Šos tekstus varētu uztvert kā (paš-)ironiskas piebildes pie nenotikušas, tātad nelaimīgas mīlestības dzejoļiem, kuru kvantitāte pieaug ar katras jaunas paaudzes ienākšanu literatūrā, kopš vispār pastāv liriska dzejoļa žanrs.
Protams, autors krājumā sniedz arī savu ieguldījumu šīs tēmas izvērsumā ciklā Helēna (34.-46. lpp.) - 12 nedaudz groteskās mīlas epizodēs. Nopietnāk un gaišākos toņos tā izskan dzejolī Mūzika tev (51. lpp.) un ciklā Latviešu pacients (52.-54. lpp.), kas, manuprāt, ir vieni no skaistākajiem mirkļiem krājumā.
Vēstījums
Grāmata pārliecina ar dzejoļu pabeigtību, spožu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāla lietojumu, sirsnīgu absurdu un rokrakstu, kuru grūti sajaukt ar kādu citu. Tā ir gan autora iekšējās pasaules notikumu stenogramma - krājums veltīts mirušā vectēva piemiņai un noslēdzas ar personisku opusu par šo zaudējumu («no Akurātera 23 ar noslēpumu...», 64. lpp.) -, gan plašākā mērogā jauna un talantīga dzejnieka variācija par tēmu «kas ir dzeja?» un to, kas mūsu atbildēs uz šo jautājumu, iespējams, ir aplams.
Ja neesat lasījis, tad jūsu dalība diskusijā par visjaunāko latviešu dzeju ir lieka.