Tauta līksmo, lielais naidnieks - Saeima - ir gandrīz kritis. Naids un izmisums, ar kādu pirms aptuveni divarpus gadiem 13. janvārī bruģakmens triecās Jēkabielas nama logos, ir uzšāvies debesīs. Brīvībā! Dievs, svētī Latviju - vārdi no Valsts prezidenta runas, ko šobrīd daudziem gribas atkārtot vēl un vēl. Zatlera sestdienas vakarā atnestā revolūcija pēkšņi, šķiet, ir norāvusi mokošas važas. Beidzot Latvijas tautai mirdz acis. Zied maijpuķītes, zied ceriņi, zied cilvēki.
Taču cik ilgi? Tāpat kā nav mūžīgu Jauno gadu, nav mūžīgu karnevālu, nav arī mūžīgu revolūciju. Vienmēr pienāk rītdiena, un tur priekšā jau gaida smags darbs, lai izkliegtais nepaliktu tikai izkliegts, lai slikto vērstu uz labo un lai no tā visa būtu kaut mazākās jēgas.
Zatlers ir pateicis A - par negodprātību Latvijas politikā, par darbiem, kas atšķiras no vārdiem, par sērgu, kas pāriet no viena Saeimas sasaukuma uz citu. Par to, ka Saeima vairākkārtīgi ir parādījusi, ka «vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses». Un Zatleram nevar nepiekrist.
Taču šajā situācijā viņam ir jāsaka arī B un jārada ceļš tālāk. Un B nozīmē atbildēt uz jautājumu, kā tad politiķiem spēt atgūt sabiedrības uzticību un kā sabiedrībai tikt pie atbalsta ticībai, ka politika Latvijā spēj būt arī godīga. Vai maz pietiks ar to, ka daži labi haizivju vēderi paliks šī duļķainā akvārija otrā pusē, vai pat tiks uzšķērsti.
Šis ir ļoti fundamentāls jautājums Latvijai - ilgstošā varas un tautas plaisa, kas nu jau ir sasniegusi milzīgus apmērus. Diskusijā, kā to mazināt, talkā steidzami būtu jānāk gan visiem Latvijas medijiem, gan Latvijas inteliģencei, gan arī nevalstiskām organizācijām. Beidzot pašai sabiedrībai ir jānosaka darba kārtība politiķiem, nevis kūtri jānoskatās, kā tiek sabīdīta šāda vai tāda kombinācija, un jāpieņem mazākais ļaunums.
Šī ir Latvijas lielā iespēja un, iespējams, arī pēdējā.
Un visbeidzot jāatgādina veca jo veca patiesība, ka Saeima un politiķi nav nekas importēts un svešs, tie nav Spānijas tomāti, tie ir auguši tepat, starp mums, un viņu tikumi un netikumi ir tie paši mūsējie.
Cik augsti ir mūsu pašu standarti, tik prasīgi mēs arī būsim pret politiķiem. Ja mēs dosim kukuļus ceļu policistiem, ja mēs krāpsimies ar nodokļu maksāšanu, ja mēs paši nedomāsim par mūsu Latviju, tad, visticamāk, mēs to pietiekami stingri un kritiski nespēsim prasīt arī no tautas priekšstāvjiem. Ja mēs atzīsim par labu esam formulu, ka zagt ir pieļaujami, bet tikai jādalās ar citiem, tad politiķi arī zags. Un mēs to piedosim un būsim turpat, kur esam šobrīd.
Un nekāda revolūcija - lai cik skaisti tā skanētu - mūs nepaglābs.