Negribētos ticēt, ka Latvijas ministri darbojas kā citu valstu darba tirgus aģenti. Ingrīdas Circenes aktivitātes veselības ministres amatā - tā vien šķiet, ka ministre tiecas kļūt par galveno konsolidācijas pirmrindnieci, pārspējot visus, - liek uzdot jautājumu - kam tas viss?
Kam ir vajadzīgi psiholoģiski traumējoši pasākumi, ja pat plānotais ietaupījums no tiem valsts budžetā ir mizerabls, piemēram, ārsta vizītes saistīšanai ar nodokļu nomaksu. Tas ir nehumāns un valstij neizdevīgs pasākums - jo ielaistu slimību gadījumā cilvēki cieš, bet valsts maksā par neatliekamo palīdzību, turklāt vairāk. Jaunā iecere - samazināt darba nespējas laiku. Atkal - praktiskais ieguvums apšaubāms, toties cilvēkus kaitinošā ziņa - ar milzu skanējumu.
Ja tiešām pastāv problēma, ka ārsti un pacienti krāpjas, tad ir jāpalielina sodi tiem, kuri krāpjas - līdz pat ārsta prakses tiesību liegšanai, nevis jāsoda tie, kuriem slimības lapa ir objektīvi vajadzīga, jo viņi ir slimi, nevis krāpnieki, kas acīmredzot ir 90% no gadījumiem, uz kuriem attieksies Circenes labojums.
Vienlaikus nav šaubu, ka mēginājumi atrast ietaupījumu sociālajā un veselības aprūpes jomā ir saistīti ar objektīvu realitāti - iedzīvotāju maksāto nodokļu samazināšanās tendenci, ko izraisa sabiedrības novecošanās un masveida emigrācija. Te gan veidojas apburtais loks. Jo sliktāki darba un dzīves apstākļi veidojas Latvijā, jo vairāk cilvēki emigrē, un, jo vairāk cilvēki emigrē, jo mazāk valstij ir līdzekļu, lai veidotu cilvēkam pievilcīgu valsti - ar cilvēcīgu, nevis formālu sociālo sistēmu un veselības aprūpi.
Pasliktinot sociālos nosacījumus, dzīves un darba apstākļus, samazinot algas, bet palielinot nodokļus, veidojas nepievilcīga vide, no kuras cilvēki mūk. Nekāda lūgšanās, ne moralizēšana nelīdzēs, kamēr Latvijā nebūs tādu algu, lai cilvēki varētu uzturēt savus bērnus, samazināt elementārus komunālos rēķinus un nodrošināt minimālu dzīves komfortu.
Tam visam savukārt ir vajadzīga ekonomikas attīstība, kas ir patiesi - nevis relatīvi - strauja. Ekonomikas attīstībai ir vajadzīga aktīva, pat agresīva valdības ekonomiskā politika. Kamēr tādas nav, minimums ir nepasliktināt dzīves apstākļus Latvijā.
Savukārt, vērojot Ingrīdas Circenes darbu, var rasties iespaids, ka tiek darīts viss, lai cilvēku dzīvi padarītu nepatīkamāku, nekā tā ir, lai pazemotu, aizvainotu un atgrūstu Latvijas cilvēkus. Varbūt, ka tas nav speciāli, tā vienkārši ir sekošana konsolidācijas modei, kura šajā gadījumā tiek uztverta kā labums pats par sevi, bez analīzes, kas nepieciešama katrā konkrētā gadījumā. Bet sekas šai politikai bez galvas ir prom aizbraucis cilvēks.