«Un paskaties tikai, tā dēļ es savā vecumā pēkšņi kļūstu slavena, jo esmu laikam viens no pēdējiem dzīvajiem Kārļa Ulmaņa lieciniekiem,» Birutas kundze smejas gaiši un šķelmīgi.
Pensionētajai ārstei Birutai Krivadei apritējis jau deviņdesmit piektais mūža gads, taču viņa ir saglabājusi apbrīnojamu atmiņu un jauneklīgumu, stāstot par tā laika paaudzes likteņiem.
Spurojās pretī
«Ar to Ulmani bija tā. Mani izsauc pie 1. valsts klasiskās ģimnāzijas direktora un saka - Biruta, tev būs jāiet uz Operu un jāpasniedz prezidentam puķes. Tumši sarkanas rozes, karoga krāsā. Otrs zēns bija no paralēlklases, tam bija jāpasniedz tā saucamā adrese - vāki, kuros iekšā bija rakstiskais apsveikums. Es jau biju ļoti kautrīga toreiz, vēl atceros, ka žēli teicu - bet kāpēc es, vai tad cits nevar? Direktors tad stingri uzbāries - mēs gan zinām, ko sūtām uz šādu nopietnu pasākumu!» Biruta Krivade, toreiz Veidis, neatceras, kas tas toreiz bijis par pasākumu, taču labi atceras, ka viņai kājas bijušas kā no vates, kad gājusi pa ļaužu pārpildīto Operas zāli. Apsveikšanas momenta fotouzņēmumi nākamajā rītā bijuši visās tā laika lielākajās avīzēs, taču pašai Birutai šis fotoattēls nav saglabājies. Otrā dienā skolā bijušas dažādas replikas - gan apbrīnas, gan skaudības pilnas, bet kāds zēns - Ankravu Jānis - ironizējis, ka tas strupais deguns esot pa visu avīzi. Biruta tagad labsirdīgi pasmejas, bet toreiz jau laikam arī kāda asara nobirusi.
Visi vēl laimīgi
«Te nu jums būs interesanti redzēt tā laika augstāko sabiedrību,» Birutas kundze rāda fotogrāfiju, kur smaidošas dāmas un kungi vakartērpos. «Tā ir manas māsīcas un klasesbiedrenes Tamāras kāzu bilde, te Tamāras tēvs Voldemārs Cekuls, Latvijas laika sporta un fiziskās kultūras dzīves vadītājs. Te mana tēva brālēns, toreiz ļoti slavens dakteris Rūdolfs Avotiņš. Te mans tētiņš frakā un mammiņa garajā vakarkleitā. Tas ir 1939. gads. Vēl visi esam laimīgi.»
Jau pēc gada daudzi no fotogrāfijā redzamajiem cilvēkiem tikuši represēti, nošauti, izsūtīti, daudzi devušies trimdā. Birutas ģimene apbrīnojamā kārtā palikusi sveikā, iespējams, tēva - jurista un advokāta, sociāldemokrāta pēc pārliecības un 1905. gada revolūcijas dalībnieka - darbības dēļ, jo viņš esot sniedzis bezmaksas juridisko palīdzību arī nabagajiem.
Zobārstniecība pagrīdē
Biruta Krivade 1936. gadā iestājās Medicīnas institūtā, lai studētu zobārstniecību. Pēc kara, kad Latvijā ienāca padomju vara, visus eksāmenus nācies pārlikt, nu jau krievu valodā. Divu mēnešu laikā no nulles apgūta krievu valoda un eksternā nokārtoti eksāmeni, taču nevis stomatoloģijā, bet gan epidemioloģijā. Pēc tam strādājusi sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, bet ar zobārstniecību paslepus nodarbojusies privāti.
Kā gan izdevās līdz pat sirmam vecumam saglabāt tik labu izskatu un možu garu? Birutas dēls pedagogs Ervīns Krivads smejas, ka mammai ir ārkārtīgi laba veselība, viņa iedzer gan kafiju un tēju, gan labu sarkanvīnu vai kokteili. «Laikam gan, mīļā, tāpēc, ka es uz visu skatos ar labsirdību. Mans tētiņš arī bija tāds, viņš man bieži atkārtoja - esi laipns, tas tev neko nemaksā, bet dod ārkārtīgi daudz. Tas man ir ieaudzināts jau no mazām dienām,» saka Biruta Krivade un piebilst, ka arī mazmeita jaunā dzejniece Agnese Krivade esot atsitusies viņā. «Tāda pati domātāja.»