Pirms desmit gadiem Agija Urtāne pameta galvaspilsētu un sāka jaunu dzīvi vecvectēva lauku mājās. 2001. gadā viņa no Dānijas atveda strausus. Garāmbraucēji, gribi vai negribi, nāca skatīties eksotiku. Tā sākās minizoodārzs: «Labprātīgā piespiedu kārtā es jau desmit gadu rādu cilvēkiem to, ar ko esmu aizrāvusies.»
Raibā, raibā pasaule
Agijai grūti atbildēt uz jautājumu, cik mutes no rīta gaida, kad iebērs barību, ielies ūdeni dzeramtraukos, sakops apartamentus, pateiks mīļus vārdus. Cik, piemēram, Agijai ir iecienīto vistu šķirņu? Daudz, redzētas un neredzētas. Agija ieiet pelēkās vainagdzērves aplokā: «Putns domā, ka viņa ir cilvēks, un kā ute staigā man pakaļ.» Agija pasauc: «Ait, ait, ait» -, un no nojumes izskrien brūnu aitu bars. Pasauc: «Ķēves, kur esat?» -, un pie aploka malas pienāk Prževaļska ķēves Volga un Vaide.
Tikko pagalmā iebirusī ekskursantu grupa izšķīst uz visām pusēm. Kazas, aitas, fazāni, poniji, vāvere, rudi pelēkais valabijs Rū, pāvs, baloži, amadīni, kanārijputniņi, paipalas, krāsainie papagaiļi, lielie (Āfrikas) un mazie strausi nandu (Dienvidamerikas faunas pārstāvis), divas Latvijas zilās govis. Pāri gludi skūtajam mauriņam, galvu augstu izslējusi, aizdrasē pudeļpīle. Sprogainā zoss kā kinodīva ūdens peldei ieriktējusies skārda vannītē. Apmeklētāju topā esot zili dzeltenā ara, vāvere ar saviem bērniem un rudā lapsa. Ara visu laiku melš niekus, ko saklausījusi no apmeklētājiem, un mēdīdamās šķauda kā cilvēks. Bērni, ienākdami Salmiņos, izpleš acis un vaļā mutēm vien staigā.
Agija stāsta: «Es un draugi esam ar putnu un zvēru gripu slimi - braucam pa Eiropu, meklējam papildinājumu mūsu zoo. Man plāni kā Napoleonam. Gribas iegādāties otrās pusītes dārza iemītniekiem, kuriem to vēl nav, piemēram, dzērvei, ķenguram, arai.»
Zvēriem vienmēr taisnība
Vasarā Agija un viņas mamma Inta ceļas piecos un gulēt iet ne ātrāk par vienpadsmitiem vakarā: «Esam uz strīpas 365 dienas gadā, nekāda slimošana, nekāds atvaļinājums. Taču katra diena ir kā svētki.» Apmeklētāju Salmiņos netrūkst. Gadā atbrauc ap 10 000 cilvēku. Dažs aizmirst par labajām manierēm un sāk abižot dzīvniekus. Tādos gadījumos Agija ir šerpa: «Ja kāds manējiem nodarīs pāri, neklusēšu. Te vienmēr taisnība zvēram, nevis klientam.» Atvadoties Agija Urtāne saka: «Pie mums mīļi gaidīti visi, kam patīk zvēri, lauku ainava un kas labprāt vēlētos nesteidzīgi to visu izbaudīt.» Es, piemēram, šovasar pirmo reizi basām kājām apstaigāju visus mīļdzīvniekus. Bija jauki.