Sāku aptaujāt savus turku draugus, kā var dabūt biļetes. Visi zina, ka notiek operafestivali, bet tā nav turku tradīcija. Operteātris Stambulā tiek remontēts jau trešo gadu, nekas nenotiek, mākslinieki izdzenāti pa dažādiem teātriem.
Uz Elīnas Garančas gala koncertu pirmajās rindās biļetīte maksā 300 turku liru (ap 100 latu). Pasālīti, nodomāju, bet es jau būtu laimīga arī par galeriju, ja jau saiet tūkstoš ļaužu, tad es viena pati ielīdīšu kaut pa peles alu. Sāku organizēt: piezvanīt, pieklauvēt, sak, kontramarku vajag kā ēst, jo Elīna ir latviete un es esmu latviete. Visi saprot. Man visu laiku atbild - jā, protams, būs! Paļaujies un nesasprindzinies, ja būs lemts, nonāksi, kur vien esi iecerējusi. Parasti atbild ar vienu vārdu «Insaallah...», bet man gribas pa eiropeiskam pārliecināties, ka «process tiek kontrolēts».
Tomēr biļetes nav pat iepriekšējā vakarā. Kad jau esmu atlaidusi visas cerības, man priecīgi paziņo - brauc, tev ir ielūgums no paša-kāda-tur-priekšnieka-ministra-kas-ir-mans-draugs. Tātad tomēr man ir lemts! Rīgā uz Elīnu netiku, jo biļešu nebija. Nu tad Stambulā dzirdēšu. Sākšu aplaudēt pirmā, lai Elīna zina, ka vismaz viens savējais.
Sapucējos kā jau uz operu: garā kleitā ar izšuvumiem, sudrabotās kurpītēs, plecu lakats no zīda. Sapucētai kā dāmai man būtu neērti braukt metro kopā ar cilvēkiem, kuri pārguruši dodas no darba, tāpēc pērles ieliku somiņā. No metro man jāpārsēžas uz funikulieri, tad ar tramvaju uz Topkapi pili. Dāmas, kas dodas uz operu, gan tā nedara, dāmas brauc ar taksi, bet sastrēgumu laikā visdrošāk braukt ar metro + tramvaju.
Nopirku lilijas! Bet kā... Puķu salonā sāku pārdevēju dresēt, lai kātiem lapas nenoplēš, bet viņš atbildēja, ka pušķa dēļ to vajag. Viņš liliju pušķi vēlējās vēl arī ietīt. Tas bija kā šovs - ar plašu vērienu noritinājis ietinamā materiāla metru, viņš nogrieza ietinamo papīru kā zīdu. Tas mazliet izskatījās pēc agroplēves, bet tāda te tradīcija, nodomāju - lai pasaudzētu ziedu no izkalšanas, varbūt samitrinās? Kāds naivums. Florists nogrieza nākamo metru, sāka locīt, virpināt un purināt, izveidojot ko līdzīgu sarežģītai salvetei. To viņš pielika pie ziediem, ietūcīja lilijas kā zīdaini agroplēvē, apsēja tāda kā pārsienamā materiāla marlīgu lenti, ievija tajā vēl trīs rozītes, uzsēja pušķi un bija apmierināts. Manus smieklus par galarezultātu viņš uztvēra kā atzinību. Jēzus, un šito bunti lai pasniedzu dīvai? Gāju pa ielu un smējos. Labi, ka Latvijas floristi to neredz. Pirms Topkapi apsēdos uz soliņa un izsēju skaistās lilijas no līķautam līdzīgā apžmauga.
Kad aiztipināju līdz Sv. Irēnas baznīcai, biju pārsteigta. Visi eiropieši pērlēs, zīda šallēs, sudrabotās kurpītēs. Sēžot balkonā, ieinteresēti vēroju publiku un pēkšņi atpazinu latviešus! Uz to man iesista acs. Pēc ģērbšanās un, galvenais, pēc rīcības var taču pateikt, ka latvieši. Var! Pašai bija mugurā skaista kleita pasteļtoņos, sudrabota šalle, Pašam - gaišs uzvalks. Pati kā saimniece ar biļetēm rokās caurlauza ceļu, Pati prasīja volontieriem, kur viņu vietas, Pati devās pa priekšu visur, Pats - rāmi un paklausīgi tecēja pakaļ. Pati arī Stambulā nopļāva savas div'pļaviņas, kā dziesmās dzied, Pašam atlika vien samest kaudzītē un apmaksāt koncerta biļetes. I par to paldies.
Sēžot uz balkona pirmajā rindā, biju gatava būt par aplaudētāju, bet tas nebija vajadzīgs. Turku tradīcija nav opera, bet viņu sirdis jūt, kas ir īsts. Tikko Elīna Garanča uznāca pelēki ziedainā kleitā, zāle noelsās. Katrs viņas dziedājums tika pārtverts ar nebeidzamiem aplausiem, atzinības saucieniem. Bet, kad Elīna otrajā daļā uznāca sarkanā kleitā, jau bija skaidrs, ka no skatuves viņu nelaidīs nost. Atzinības un sajūsmas aplausi, bravo un bravissimo izsaucieni pavadīja mūzikas gabalu laikā, bet, kad Elīna, starojot un mirdzot kā pērlei un skanot kā no pārpasaules vēstītājai, nodziedāja ar balsi vien, zāle aizmirsa par etiķeti - sāka saukt «skaistā, mirdzošā, nepārspējamā» jau viņas dziedāšanas laikā.
Kaut esot skaistā sievietes saudzēšanas un priecīgas nākotnes gaidīšanas režīmā, Elīna Eiropas klasiķus - Berliozu, Bizē, Rosīni, Sensānsu, Guno - dziedāja nepārspējami. Kad Elīna pagriezās, lai beidzot aizietu, viņa publikai smaidīja ar dievietes aplaimojošo smaidu tik viegli, tik laimīgi, zāle dārdēja aplausos. Klātesošo tūkstoti dīva bija pabarojusi ar garīgo maizi. Dīvas mugura bija slapja no sviedriem kā latviešu zemniecei, kas pati savu pļavu nopļāvusi, pati sametusi kaudzē.