Izrāde sākas, aktrisei nemanāmi, pa zāles sānu durvīm, iznākot pie skatītājiem ar lelli rokās. Tai uz viena rumpīša ir divas sejas - skaista meksikāniete košos svārkos un, apmetot uz otru pusi, - mazs, melns ģindenītis brunčos. Tā ir mākslinieces dubultniece - Frīda, kura jau kopš pusaudzes gadiem sāk sadzīvot ar savu drūpošo, neskaitāmās vietās salauzīto, sagraizīto un salāpīto ķermeni. Aktrise aiziet aiz baltā aizkara, kas atdala spēles laukumu, un pārtop par Frīdu Kalo - meksikāņu gleznotāju ar izteiksmīgajiem melnajiem uzacu lokiem un brūnajām acīm. Izrādes veidotājas izlēmušas nevis stāstīt par Frīdu trešajā personā, bet iet riskantāko un grūtāko ceļu, kad aktieris iemiesojas tēlā.
Aust rīts pirms Frīdas pirmās lielās un nozīmīgās izstādes dzimtajā Meksikā. Viena un stīva, bez Djego, tikai kalpa klusās un jūtīgās (Dainis Grūbe) palīdzības atbalstīta, viņa pamostas, sapošas, drusku iedzer un aizbrauc nosvinēt savu svētku dienu. Par spīti visam.
Iestudējot izrādi par Frīdas Kalo dzīvi, viegli var ieslīgt melodramatismā, - ciešanu, teatrālu notikumu, kaislību un atkarību tur netrūkst. Bet ne šajā gadījumā. R. Kalniņa, asistējot režisorei Laurai Grozai, nolēmušas parādīt cilvēku, kurš gadu gadiem izcietis skaudras fiziskas sāpes un emocionālus zaudējumus, ir attīrījis un atkratījis nost lieko nastu - pašžēlināšanu, jūtināšanos, rūgtumu vai žultainību. Cilvēku, kas paradis redzēt un nosaukt lietas vārdā skaidri, reizēm arī ironiski. Pat ne izaicināt nāvi, drīzāk paspītēt tai, bet principā - sadraudzēties un sadzīvot. R. Kalniņas Frīda ne raud, ne raida lāstus vai vaimanas neuzticīgajam Djego vai skaudīgajam liktenim, šī sieviete konkrēti un racionāli meklē atbalsta punktus, kad sagrīļojas pamats zem kājām, kauc un ierūcas kā zvērs, kad fiziskās sāpes kļūst neciešamas, izvēlas pastāstīt maiguma pilnas atmiņas par laimīgajiem brīžiem kopā ar Djego, priekpilni iedziedas spāniski, ņipri un aši izmet tekilas mēriņu, veikli nolaizot sāls kārtiņu no rokas, sapošas košos un skaistos tērpos un pasmejas, - arī par sevi.
Ratiņkrēslā sēž sieviete, kas apzinās savu vientulību, to, ka bērnu viņai nebūs, un to, ka vienīgās uzticamās pavadones un līdzgaitnieces ir tikai viņas glezniecība un nāve, kas mūs visus sāk vērot jau kopš dzimšanas brīža.
Versija par Frīdu. Protams. Bet veids, kā R. Kalniņa to izdara, rada patiesīguma sajūtu. Izrunātie vārdi krīt kā sēklas dobē, precīzi un pārdomāti raidīti, niansēti. Kad, ko, kāpēc aktrise katrā brīdī dara, ir pilnīgi skaidrs. Viņas Frīdai Kalo ir racionāli radīts, stiprs mugurkauls, tēls ir pabeigts un nav pakļauts nejaušiem mirkļa impulsiem.