_ «Uz Rīgu pošas gandrīz pussimt dziedātāju no mūsu kora, kurā kopā ir trīs tūkstoši (!) dalībnieku. Esmu te ieradusies izlūkos - apskatīt koncerta telpu, personīgi iepazīties ar koncerta rīkotājiem, festivāla _Rīgas ritmi_ vadītājiem,» sirsnīgi smaidīdama, saka augumā trauslā, taču radošas enerģijas pilnā diriģente Džozefīne Lī. Viņa pārņēmusi kora vadību 1999. gadā, un kopš tā laika viņas pārziņā ir kora mākslinieciskā vīzija līdz ar tās piepildījumu ļoti daudzveidīgā repertuārā un īpašos, sabiedrībai būtiskos notikumos. «Mūzika ir kas vairāk par notīm uz lapas. Mēs ticam, ka ar mūzikas radošo izpausmi un izcilības gaidām mēs varam nojaukt rasu, reliģiju un ekonomisko atšķirību barjeras, lai radītu harmoniskāku un taisnīgāku sabiedrību,» uzskata kora vadītāja Džozefīne Lī.
Dž. L. Esmu pirmoreiz Latvijā un jau pirmajā dienā atklāju, ka Latvija un Rīga ir absolūti vienreizēja, izcila vieta, ar fascinējošu kultūru un vēsturi. Es vēlos dziļāk iepazīt Latvijas cilvēkus, vēsturi, kultūru, mūziku, lai parādītu to kora dziedātājiem. Kultūras apmaiņa mums ir ļoti svarīga. Tā ir ļoti būtiska Čikāgas bērnu kora misija.
Vai bieži sadarbojaties ar Makferinu?
Sadarbību ar Bobiju Makferinu koris aizsāka jau 2000. gadā, kad kopīgi uzstājāmies Čikāgas teātrī. 2003. gadā koris un Bobijs Makferins kopā uzstājās Ravīnijas festivālā, un 2010. gada jūnijā šajā pašā festivālā uzstājāmies kopā tieši ar projektu VOCAbuLarieS.
Makferins ir arī diriģents, viņš diriģē kopš 40 gadu vecuma. Mēs viņu uzaicinājām un ar viņu kopā sagatavojām un atskaņojām Vivaldi Gloria. Programmas otrajā daļā viņš improvizēja, iesaistot priekšnesumā arī mūsu jaunos dziedātājus. Viņš ir ne tikai cilvēks orķestris, viņš dara visu! Diriģē orķestri, strādā ar kori. Esiet gatavi, ka viņš koncertā iesaistīs publiku. Viņš šādā veidā uzstājas ļoti bieži, un viņam tas vienmēr izdodas lieliski - dziedās visi! Viņa jaunais albums VOCAbuLarieS, kuram veltīts arī mūsu drīzais koncerts Rīgā, ceļ mūziku citā, augstākā līmenī. Tikai iedomājieties simfonisko mūziku ar cilvēku balsīm ļoti daudzos slāņos!
Ja nu publika sakautrējas, nobīstas un… nedzied?
Mēs visi šajā pasaulē esam dzimuši, lai dziedātu. Cilvēka ķermenis ir mūzikas instruments. Ikviens izjūt mūziku, jūt ritmu, vienkārši tāpēc, ka ir cilvēks. Tas ir dabiski. Šī kopīgā izjūta, mūsu saikne caur skaņu ir mūzikas būtība.
Jūs pati arī dziedat šajā albumā?
Jā, šajā albumā skan arī mana balss. Konkrēti šis ieraksts (daļa Baby), kurā dziedu es, tapis jau pirms astoņiem gadiem. Šis Makferina projekts tapa ļoti ilgi, jo tajā ir tik daudz visa kā. Šis nav nekāds popmūzikas «divminūšu» dziesmu apkopojums. Šis ir episks albums, monumentāls darbs. Izcila, komplicēta mūzika - meistardarbs ar klasikas, džeza, pasaules mūzikas elementiem. Albumā ierakstītas balsis no visas pasaules, Makferins viens pats «aizstāj» veselu simfonisko orķestri. Albums tapa sadarbībā ar aranžētāju Rodžeru Trīsu, un visu šo procesu var salīdzināt ar to, kā ievērojamie komponisti gadiem sacerēja savas simfonijas. Cik ilgi Mālers rakstīja savu slaveno Astoto (Tūkstošu) simfoniju? Čikāgas bērnu koris albumā nav dzirdams, toties dziedāja albuma pirmatskaņojuma koncertā Čikāgā. Koncertā Rīgā es diriģēšu kori un B. Makferina jaunāko darbu atskaņojumus.
Kā notiek muzicēšana kopā ar Bobiju Makferinu? Kāds viņš ir?
Viena no lieliskākajām Bobija Makferina īpašībām ir tā, ka Bobijs uz skatuves un Bobijs ikdienā ir viena un tā pati personība. Uzstāšanās kopā ar viņu ir ļoti personīga pieredze katram dziedātājam, un publika jūt šo enerģiju. Katrs muzikālais mirklis kopā ar viņu ir neaizmirstams, jo tu zini, ka tas ir patiess un ka neviena uzstāšanās nekad nelīdzināsies citai. Bērni viņu vienkārši dievina!
Kāpēc Čikāgas bērnu koris ir tik īpašs?
Tāpēc, ka kopš savas rašanās, šis koris bijis saistīts ar cilvēktiesību kustību. Čikāgas bērnu koris tika izveidots 1956. gadā - laikā, kad ASV notika Mārtina Lutera Kinga vadītā vēsturiskā cīņa par cilvēktiesībām, pret rasismu, pret aparteīdu. Čikāgā 50. gados notika daudzi rasu grautiņi. Kori izveidoja unitāriešu universālistu draudzes sludinātājs Kristofers Mors. Viņam bija vīzija, kā darīt cilvēku labāku. Kā pārliecināt, ka ādas krāsas, rasu, sociālās izcelsmes un reliģiskās piederības atšķirībām nav nozīmes. Viņš bija pārliecināts, ka tas ir iespējams, sapulcējot kopīgā muzicēšanā baltos un melnādainos bērnus. Viņš ticēja mūzikas spēkam un izdarīja to, ko tolaik vēl nespēja izdarīt ne sabiedrība, ne ģimenes. Iesākumā koris bija pavisam neliels un darbojās unitāriešu universālistu baznīcā. Tagad, pēc 55 gadiem, mums Čikāgas bērnu korī ir gandrīz 3000 dziedātāju vecumā no astoņiem līdz 18 gadiem, un viņi nāk no visdažādākajām etniskajām kopienām. Korī redzama pilna Čikāgas demogrāfiskā kopaina! Atskaņojot skaistu mūziku, bērni iepazīst cits citu un mācās sadzīvot, saprast cits citu. Sociālu mērķu un augstu muzikāli māksliniecisko standartu kombinējums nosaka kora misiju arī šodien.
Čikāgas bērnu kora dziedājumam piemīt neatkārtojams skanējums. Koris muzicējis kopā ar daudziem pasaulslaveniem māksliniekiem, arī ar tenoru Lučāno Pavaroti, džeza zvaigzni Kvinsiju Džonsu un Bejonsē Noulsu. Soprāni Jonita Latimora un Nikola Hīstone, daudzsološais jaunais komponists Teds Hērns ir tikai daži no jaunajiem talantiem, kas savu muzikālo karjeru sākuši Čikāgas bērnu korī. Viens no mūsu īpašajiem notikumiem bija uzstāšanās dalailamam un 10 tūkstošiem klausītāju Čikāgas Millenium parkā, pārdzīvojums bija neparasti spēcīgs!
Koris ir piedalījies arī operizrādēs Karmena, Pīķa dāma, Bohēma Čikāgas Liriskajā operā, sadarbojas ar Čikāgas simfonisko orķestri. Starp citu, šīs nedēļas nogalē koris piedalīsies Dž. Verdi operā Otello kopā ar Čikāgas simfonisko orķestri un maestro Rikardo Muti pie diriģenta pults. Galveno lomu dziedās tenors no Latvijas Aleksandrs Antoņenko. Viņš ir brīnišķīgs!
Mūsu kora bērni mācās nevis mūzikas, bet vispārizglītojošajās skolās. Korī apgūstot un dziedot izcilas klasiskās mūzikas repertuāru, viņi šeit iemācās to, ko nemāca skolās. Viņi apgūst mūzikas, augstās kultūras valodu. Taču kora misija, pats galvenais uzdevums arī šodienas pasaulē joprojām ir izaudzināt lieliskus cilvēkus, izskolot viņus par kultūras vēstnešiem, pasaules pilsoņiem. Lieliski mūziķi ir tikai skaists šīs misijas blakusrezultāts. Tieši tāpēc Baltijas valstu vēsture, dziedošā revolūcija Latvijā man šķiet kaut kas fenomenāls! Mēs noskatījāmies dokumentālu filmu, un es vēlos Čikāgas bērnu kora dalībniekiem iemācīt dažas dziesmas, kas saistās ar dziedošo revolūciju.
Bērni mūsu korī ne tikai dzied. Viņi mācās būt par savas nācijas un vienlaikus pasaules kultūras un sabiedrības vēstnešiem. Protams, koris ir «tikai» ārpusskolas papildu nodarbība. Tas, kas dara šo kori īpašu, ir saikne ar dzīvi. Tā dod pasaules perspektīvu. Mūzikā viņi mācās vēsturi, mācās sadzīvot ar citiem cilvēkiem un kultūrām. Ir tāds skaudrs joks Amerikā: «Cik valodās jūs runājat? - Es runāju amerikāņu valodā.» Tas vēsta par pilnīgu ignoranci. Eiropā ir jāprot runāt daudzās valodās: angliski, vāciski, franciski, spāniski… Tikai iedomājieties, cik valodās patiesībā cilvēki runā. Mūsu korī bērni mācās valodas. Viņi, protams, nerunā perfekti, taču viņi saprot tekstu, kuru dzied.
Kanādā dzīvojošais Imants Ramiņš reiz man stāstīja, ka ļoti labs Čikāgas bērnu koris dziedājis viņa operā Lakstīgala? Tie bijāt jūs?
Jā, tie bijām mēs, tikai tas notika vēl pirms manas ienākšanas šajā korī.
Mēs atskaņojām arī viņa Magnificat. Tas ir brīnišķīgs, un to es diriģēju pati 1999. gadā. Tagad esmu sajūsmā par Ērika Ešenvalda mūziku, kuru iepazinu šogad. Es plānoju iekļaut dažus viņa skaņdarbus nākamās sezonas programmā. Ir ļoti svarīgi iepazīstināt klausītājus ar mūslaiku komponistu darbiem, jo tas ir logs uz kultūrām un mūsu laikmetu. Mani un mūsu dziedātājus ļoti iedvesmo Latvijas kora kultūras tradīcijas.
Vai jūtaties īstena amerikāniete?
Esmu korejiete, dzimusi ASV. Mani vecāki augstu vērtēja kultūru, tēvs bija mācītājs, mamma - skolotāja. Es spēlēju baznīcā klavieres, izaugu dziedādama un universitātē studēju klavieru un vijoles spēli, dziedāšanu, diriģēšanu. Es sāku diriģēt jau 15 gadu vecumā. Man bija 22 gadi, kad sāku strādāt ar Čikāgas bērnu kori. Kad sastapos ar šo kori, es kā klasiski izglītota mūziķe no visas sirds brīnījos, kā šie bērni, kuri nav baudījuši tādu izglītību, spēj dziedāt tik labi. Viņi nespēlē klavieres vai vijoli, nav mācījušies mūzikas teoriju un vēsturi, viņi nāk no parastajām skolām, taču viņiem ir liela mīlestība uz mūziku. Es uzreiz iemīlējos šajos talantīgajos bērnos un pusaudžos.
Sociālajai misijai jūs personīgi iedvesmojāties no kora un tā vēstures?
Mana mīlestība uz mūziku un sociālā, sabiedriskā misija man pašai ir ļoti, ļoti svarīga, jo mans tēvs piedzima Ziemeļkorejā 1918. gadā. Viņa dzīvesstāsts ir patiešām ārkārtējs. Tēvs piedzima un izauga Phenjanā. Viņš strādāja bankā un pēc reliģiskās pārliecības bija konfūcietis. Viņš apprecējās un savā ģimenē audzināja četrus bērnus - trīs meitas un dēlu. Toreiz, XX gadsimta pirmajā pusē, Ziemeļkoreju uzskatīja par plaukstošu valsti. Tai pietika līdzekļu. Mans tēvs aizbrauca no Ziemeļkorejas 1940. gadā, paspēja vēl pirms kara... Viņš man ir daudz stāstījis, kā un kāpēc tas notika. Viss sācies ar pēkšņām veselības problēmām. Slimība strauji progresēja un skāra tēva kāju tik smagi, ka viņš vairs nespēja staigāt. Nekāda ārstniecība nelīdzēja. Tieši tolaik viņš sastapa kristīgo misionāru. Redzot tēva stāvokli, misionārs apņēmās par viņu lūgt, sirsnīgi solīja, ka lūgšanas viņu izārstēs. Tēvs tam neticēja, tomēr misionārs viņam iedvesis pēdējo cerību. Tēvs teicis misionāram: nespēju noticēt, bet, ja es tiešām izveseļošos un varēšu atkal staigāt, es kļūšu ticīgs un kalpošu Dievam līdz kapa malai! Viendien viņš pamodās un sev par lielu pārsteigumu bija spējīgs piecelties un staigāt! Viņš bija izdziedināts! Tajā pašā dienā viņš pieņēma ticību, lūdza Dievu un nolēma pats kļūt par misionāru, lai kalpotu Dievam un palīdzētu cilvēkiem. Lai iedziļinātos un izglītotos kristīgajā ticībā, viņš aizbrauca no Ziemeļkorejas un apmetās ASV, kur studēja teoloģiju, ieguva doktora grādu un kļuva par mācītāju un profesoru. Drīz sākās karš, kas sašķēla Koreju divās naidīgās valstīs. Mans tēvs pazaudēja jebkādus sakarus ar ģimeni, bērniem. Kad viņa sieva nomira, viņš visiem spēkiem centās dabūt bērnus uz Ameriku, taču tas viņam neizdevās.
Mana mamma nāk no Dienvidkorejas. Viņa piedzima 1947. gadā budistu ģimenē. Viņa ļoti mīlēja mūziku un viņai ļoti patika dziedāt. Tāpēc viņa bieži gāja uz dievnamu. Viņa iemīlējās baznīcas diriģentā, taču tuvinieki bija pret viņu precībām, jo abiem bija viens un tas pats uzvārds Kim. Saskaņā ar tradīciju viena uzvārda īpašnieki nedrīkst precēties, pat ja viņi nav radinieki. Tad māte nolēma kļūt par mūķeni. Viņa gandrīz aizgāja uz klosteri. Par laimi, draugi viņu atrunāja, ieminējās, ka viņai vajadzētu apprecēties ar pazīstamu «brīnišķīgu tautieti Amerikā». Draugi pierunāja manu māti uz ekstrēmu soli: atbraukt uz Čikāgu, kur abus iepazīstināja. Viņi apprecējās, un es esmu viņu vienīgais bērns.
Mans tēvs visu mūžu pūlējās dabūt prom savus bērnus no Ziemeļkorejas. Reiz viņam pat izdevās turp aizbraukt: 1983. gadā viņš tur pabija un atgriezās dzīvs, tomēr viens… Es neko nezinu par savām pusmāsām un pusbrāli… Pat nezinu, vai viņi maz vēl ir dzīvi. Zinu tikai, ka viņiem arī bija bērni. Tēvs man teica: Džozefīne, tev ar mūziku jācenšas apvienot Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Tev ir jāpalīdz - vecāki man atkārtoja, kad kļuvu par Čikāgas kora diriģenti. 2001. gada aprīlī mamma nomira ar vēzi, pēc sešiem mēnešiem, novembrī, ar sirdstrieku nomira tēvs. Pēc vecāku nāves sapratu, kāpēc esmu mūziķe un kāds ir mans uzdevums šajā pasaulē. Sapratu, ka mūzika ir tik pozitīvs spēks, ka spēj apvienot cilvēkus, vairot mieru, sapratni un harmoniju. Sapratu: šis ir mans liktenis. Esmu pārliecināta, ka Korejas atkalapvienošana ir tikai laika jautājums. Mans lielais sapnis ir diriģēt Korejā apvienojošu miera koncertu, kurā kopā vienā korī dziedātu bērni no abām pusēm! Es to jau mēģināju 2008. gadā, kad Čikāgas bērnu koris manā vadībā dziedāja militārajā robežzonā, ko sauc par 38. paralēli. Tas bija tāds spēks, kad bērnu balsis skanēja Ziemeļkorejas virzienā. Drīz pienāca brīdinājums: pagriezieties uz pretējo pusi. Pretējā gadījumā draudēja šaut… Lūk, kāpēc es apbrīnoju dziedošo revolūciju Latvijā. Tā ir arī mūsu kora kopā muzicēšanas jēga - mainīt pasauli.
Vai jums bija bail tajā brīdī zem klajas debess robežzonā starp divām naidīgām valstīm? Dziedājāt taču brīvā dabā?
Bija. Taču, protams, mēs tikām pamatīgi apsargāti. Iedrošina apziņa: šis ir mans uzdevums - ar mūziku censties mainīt pasauli uz labu. Neviena impērija nav mūžīga. Paraugieties vēsturē! Cilvēktiesību cīņa ASV taču vainagojās ar panākumiem. Esmu cieši pārliecināta, ka Korejas atkalapvienošanās ir tikai laika jautājums. Padomju Savienība taču sabruka, lai cik stipra impērija tā likās. Paraugieties uz šāgada notikumiem Ēģiptē! Mūzika ir enerģijas apmaiņa. Idejas un emocijas ir neredzamas, netveramas, taču tās iedarbojas, uzrunā, iedvesmo.