Pirmais gads ir šoks. Lielākā daļa studentu ir 18 gadu veci un pirmo reizi dzīvo patstāvīgi. Vairākums saņem finansiālu palīdzību no valsts, kas jāsāk atmaksāt, kad gada alga pēc mācībām sasniedz noteiktu līmeni. Nauda bankas kontos ieplūst trīs reizes gadā, no kā jāatvēl īrei un jāiztiek pašam. Bet, saņemot lielu summu pirmo reizi mūžā, atbildība aizmirstas un vairākums naudas aiziet lupatās un burziņos. Pēc kārtējās ballītes seko pilnīgs izmisums, jo vairs nepietiek ēdienam. Tādās reizēs lieti noder supermārketi un to lētās līnijas. Nedēļā, ļoti taupot, var iztikt ar 10 mārciņām. Daudzi studenti papildus mācībām strādā, un viņiem nav jāmaksā nodokļi, kas krietni visu atvieglo.
Pēc universitātes beigšanas mans parāds Anglijai būs apmēram 20 000 mārciņu, no kura lielāko daļu pat neesmu redzējusi. Ja mācības sāktu nākamgad, tas būtu jau 40 000. Tā ir milzīga summa, ņemot vērā, ka pagājušajā gadā bezdarbs Anglijas universitāšu absolventu vidū sasniedza pat 20%. Nav zināms, vai pārējie 80% ir atraduši darbu savā specialitātē vai joprojām turpina strādāt veikalos un bāros.
Universitātes cenšas pielāgoties nelabvēlīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem, un vairākums studiju programmu iekļauj darba pieredzes aspektu. Tomēr ar to nepietiek. Daļa studentu dzīvo naivā cerībā, ka pabeigs universitāti ar vidēju atzīmi un kaut kā atradīs darbu. Darbs jāmeklē pašam, jāpiedalās konkursos un projektos. Jāiemācās arī samierināties ar simtiem neveiksmju, pirms kaut kas izdodas.
Otrajā un trešajā gadā pakāpeniski samazinās lekciju skaits, lai studenti mācītos arvien patstāvīgāk. Pašlaik mācos trešajā kursā un uz universitāti ceļš jāmēro tikai divas reizes nedēļā. Un tas, vai cilvēks pārējās dienas veltījis mācībām vai slinkumam un izklaidēm, parādās viņa gala atzīmē.
Tomēr visvairāk laika paiet, kārtojot attiecības ar mājas biedriem. Jāpierod pie viņu rakstura, jāmeklē kompromisi un ar daudz ko jāsamierinās. Man visgrūtākais bija otrais gads, jo no 60 studentiem bija jāizvēlas tikai daži, ar ko kopā dzīvot mājā, un jāatrod arī pati māja. Jāsāk maksāt rēķini, savā starpā jāizstrīdas par to, kura kārta šonedēļ tīrīt māju. Pirmajā gadā kopmītņu ļaužu pūlī bija iespēja nemanāmi nozust savā istabā, turpretim otrajā gadā mājās bieži vari justies kā cietumā. Intrigas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, un neizbēgami tiec tajās ievilkts.
Man studentu dzīve ir bijusi neatsverama dzīves skola. Neiztikt bez vilšanās cilvēkos, bez pazaudēšanās pūlī un bez ilgām pēc mājām. Lai gan Anglijas kultūra, šķiet, kļuvusi par daļu no manis, Latviju aizstāt tā nekad nespēs un tajā atgriezties vienmēr ir prieks.