Sajūsminātie un noliedzēji
Tā tas varētu būt - vismaz Roberta de Niro vadītās žūrijas lēmumu sumināt Terensu Maliku skaļi neviens neizsvilpa, kaut filma šāgada ļoti spēcīgās konkursa programmas kontekstā paliks kā ļoti pretrunīgi vērtēts darbs. Sajūsmināto bija tikpat daudz, cik noliedzošo vai to, kas uzskata, ka Terenss Maliks tā īsti nav ticis galā ar divām filmas stāstījuma līnijām - kādas ģimenes drāmu un vērienīgām pasaules radīšanas epizodēm (a la Stenlija Kubrika klasiskā filma 2001. Kosmiskā odiseja). «Katras žūrijas lēmums ir kompromiss, konkrētu žūrētāju individuālo uzskatu summa, preses konferencē atzīmēja Roberts de Niro, «tomēr šis mūsu lēmums nebija kompromiss.» Tomēr pēcāk, izjautājot žūrijas locekļus, daudzi neskopojās ar ļoti atzinīgiem epitetiem arī citām konkursa filmām. Visdrosmīgākais bija franču režisors Olivjē Asajass, kurš skaidri un gaiši pateica, ka uzskata Larsa fon Trīra filmu Melanholija par izcilu - «vizuāli satriecoši skaistu darbu, vienu no labākajām fon Trīra filmām». Šo izteikumu gaismā skaidrs ir viens, ja fon Trīrs nebūtu uzrīkojis nepolitkorektuma paraugstundu preses konferencē un izraidīts no festivāla, iespējams, šā Kannu festivāla rezultāti būtu citādi. Tomēr - gods un slava žūrijai, kas pamatoti novērtēja Kirstenas Danstas tēlojumu Melanholijā ar balvu par labāko aktrises darbu. Tā jau ir trešā šāda balva Kannu festivāla vēsturē, kuru saņem Trīra filmu aktrises (Bjorka par Dejotāju tumsā, Geinsbūra par Antikristu, Dansta par Melanholiju). Tas, ko šis dāņu režisors spēj atklāt pat šķietami garlaicīgās Holivudas blokbāsteru aktrisēs (kā Zirnekļcilvēka Dansta), ir apbrīnas cienīgs).
Daudz spēcīgu filmu
Festivāla Grand Prix tika piešķirta dubultīgi, kā apliecinot faktu, ka spēcīgu filmu šajā Kannu programmā patiesi bija ļoti daudz. Kārtējo Kannu balvu savai kolekcijai pievienoja beļģu režisori Žans Pjērs un Luks Dardēni (Bērns, Lornas klusēšana u. c.) par šķietami ļoti vienkāršo, virtuozā, minimālistiskā reālisma manierē veidoto darbu Zēns ar velosipēdu - vienu no daudzajiem «pamesto bērnu» stāstiem, kas dominēja konkursa filmu programmā. Otru Grand Prix saņēma metaforisko stilu kopjošā turku autora Nuri Bilges Ceilana filma Reiz Anatolijā/Once Upon a Time in Anatolia.
Nosacītā «trešā vieta» - žūrijas balva - tika reālistiskajai, uz dokumentāliem materiāliem balstītajai un dinamiskajai franču filmai Policija (Polisse), ko veidojusi režisore, arī aktrise Maivena - tās galvenie varoņi ir policijas vienības darbinieki, kuri strādā ar nepilngadīgajiem, izmeklējot arī seksuālos noziegumus pret bērniem. 35 gadus vecā franču skaistule Maivena noteikti ir vārds, ko vērts atcerēties - par viņu kā ļoti apdāvinātu režisori mēs vēl dzirdēsim.
Pelnīti labākā aktiera balva tika francūzim Žanam Dužardenam par 20. gadu kinozvaigznes lomu melnbaltajā, «mēmajā» filmā Aktieris (The Artist)). Šī nostalģiskā, virtuozā mēmā kino valodas un melodramatisko kaislību stilizācija noteikti kļūs par sava veida «kulta» filmu kā apbrīnojams stila tīrības un fanātiskas «vecā» kino mīlestības paraugs.
Vērts gaidīt Rīgā
Taču ir vismaz viena balva, kuras motivāciju nespēju izprast. Par labāko režisoru tika atzīts dānis Nikolass Vindigs Refns par spriedzes un forsētas vardarbības piesātināto filmu Brauciens (Drive), nevis Pedro Almodovars (Āda, kurā es dzīvoju), Aki Kaurismeki (Havra) vai galu galā itālis Paolo Sorentīno, kura filma Šai ir jābūt tai vietai (This Must Be The Place) - par pusmūža amerikāņu rokmūziķi (Šons Penns), kurš meklē savas ebrejiskās saknes, - bija festivāla noslēguma posma pārsteigums, izcilas kinovalodas paraugs. (Kaurismeki un Sorentīno gan tika marginālās - FIPRESCI un Eukumeniskās žūrijas balvas). Savas balvas tika sadalītas arī festivāla «otrajā konkursā» - sadaļā Īpašais skatiens. No vairākiem laureātiem ir vērts piefiksēt krievu režisora Andreja Zvjaginceva filmu Jeļena - vienu no labākajiem darbiem šī festivāla programmā vispār, kurš neizprotamu iemeslu dēļ nebija ietverts konkursa pamatprogrammā. Zvjaginceva «klusais trilleris» par sievieti/slepkavu kļūst par mūsdienu sociāli noslāņotās Krievijas metaforu, turklāt bez forsētas tēlainības, ar kuru Zvjagincevs aizrāvās savos pirmajos, starptautiski slavenajos darbos (Atgriešanās, Izraidīšana).
Vairumu no Kannās apbalvotajām filmām ir vērts gaidīt Rīgā - rudenī festivālos Arsenāls un Baltijas pērle, kuri šogad notiks teju vienlaikus (!) septembrī.