Ar Jāni Barkānu no fanu kluba Namejs tuvāk iepazinos Maskavā, kad pasaules čempionāts hokejā pirms dažiem gadiem notika tur. Avīzes vadība bija izlēmusi, ka čempionātam par godu galvenā fotogrāfija no šī pasākuma jāliek pirmajā lapā. Bilde no hokejspēles - sporta lapā, bet pirmajā lapā, jūs jau saprotat, - fani. Protams, krāsaini, izkrāsoti, protams, fanu sporta kreklos. Smejoši, kliedzoši un ar Kremli fonā. Atlika tik vien kā doties uz Sarkano laukumu, kur tādi spieto. Piesardzības dēļ, jo laika nebija daudz, zvanīju Jānim no Nameja. Viņš arī solīja kādu bariņu savējo saorganizēt, bet galvenais - krekli esot jāpaņem līdzi.
Satikāmies. Izrādījās, Sarkanais laukums ir slēgts un jebkādas aktivitātes, protams, tur ir noliegtas. Arī oficiāli fotografēt tur nedrīkst (ja vien pilsētas domē jau laikus nav saņemta licence reklāmas darbībai un barga naudiņa par to samaksāta) - es nojautu, bet profesionālā pieredze čukstēja - labāk izlikties to nezinām. Tāda ir Krievijas specifika. Ar faniem vienojāmies, ka darīsim visu vienā malā, ātri un bez lieka trokšņa.
Sporta kreklu masveidīga uzvilkšana acīmredzot tomēr piesaistīja uzmanību. Plakātu ar nesaprotamā (latviešu) valodā rakstītiem saukļiem vaļā rullēšana jau nu pavisam nebija prāta darbs. Tas procesu paildzināja. Fotografēšanās sanāca gana jautra, bet nekontrolējami ilga. Latvijas fani arī šo pasākumu bija ņēmuši nopietni. Ja viņi kaut ko darīja, tad no sirds un pamatīgi. Drošībnieki mūs ielenca zibenīgi. Nebiju iedomājies, ka viņu tur ir tik daudz.
Bet fotogrāfiju nodrukāja. Sporta fani tai ziņā ir apbrīnojami. Tās ir reizes, kad apjaut, kā viņi ar visām savām izdarībām tiek sveikā cauri. Kāpēc viņiem visur ir draugi un, alu sadzērušies, viņi nekaujas. Prātīgam cilvēkam pilnīgi nesaprotama viņu lustīgā vientiesība, kas mijas ar aizkustinošiem sirdēstiem par katru zaudētu bumbu vai ielaistu ripu. Viņi ir gatavi iedarbināt visas savas pazīšanās sviras līdz pat valdībai, lai arēnā iekšā dabūtu lielās fanu bungas, kuras drošībnieki neļauj ienest. Stāstus par viņiem var stāstīt daudz. Bet, kā saprotams, runa šoreiz nav par faniem vispār. Šis bija paskaidrojums, kāpēc vairumā bilžu šajā stāstā pamanāms Jānis (no Nameja). Vienkārši, kad radās ideja (atzīstu, ne īpaši oriģināla), ka vajadzētu vienu stāstu par faniem Bratislavā, zvanīju Jānim. Dažas dienas pirms izbraukšanas uz Slovākiju Jānis savā firmā kārtoja biznesa lietas, Arēnā Rīga mūsu izlasei notika pēdējās pārbaudes spēles pirms pasaules čempionāta. No rīta Jānis gāja pie savas šuvējas. Vajadzēja padarīt šaurāku vienu no hokeja krekliem (to ar Ozoliņa autogrāfu), piemeistarot pie cita dažas jaunākās uzšuves. Skaidra lieta, biznesa cilvēkam, jo īpaši šajā laikā, ar to nav laika nodarboties, tāpēc Jānis to uzticēja darīt profesionālim.
Kāpēc mani ieinteresēja šī nodarbe? Man tā likās kaut kas līdzīgs tam, kā karnevāla entuziasti laikus gatavojas Venēcijas karnevālam vai citi - karnevālam Brazīlijā. Darina maskas, šuj jaunus un pielabo vecos tērpus. Klāt vēl nāk rūpes par transportu, par jumtu virs galvas, protams, biļetēm (tiesībām piedalīties). Arī tas jādara laikus. Tas viss saistīts ar katra finansiālajām iespējām - gulēt viesnīcā vecpilsētā, blakus sporta hallei, teltī kempingā vai kā Jānis ar daļu Latvijas fanu, kuri uz Bratislavu atbrauca ar autobusu, - uz prāmjveidīgas baržas Donavā.
Šogad mūsu faniem ar autobusiem tā īsti negāja. Viens noplīsa drīz pēc ceļa uzsākšanas Lietuvā, bet pēc kādām trim stundām tas atkal jau brauca. Otrs vienkārši kavējās, līdz skaistās, par čempionātu un hokeju vēstošās uzlīmes uz autobusa sāniem pielipināja. Tad arī tas sakustējies. Tiešām, gribēju sagaidīt to brīnumu Bratislavā, nofotografēt šīs fanu grupas ierašanos un eksotisko mītni uz Donavas, bet pārāk ļoti tas kavējās, nesagaidīju. Tāpēc prieks man bija redzēt, ka uz pirmo spēli - ar Čehiju - viņi tomēr bija paspējuši.
Ir arī tādi, kuri jau laikus bija sagatavojušies tālajam ceļam uz Bratislavu ne tikai paši, bet arī laikus savu transportu sagatavojuši. Netālu no arēnas savam pārvietošanās līdzeklim stāvvietu atraduši Mati, Ebis, Krūms un Gincha (droši vien tas pats mūsu Ginča). Cienījama starptautiska fanreida mašīna. Ar uzrakstiem un karodziņiem. Garāmgājēji pie tās apstājās, fotografēja, uz mašīnas rakstīto nesaprata, nopriecājās, pasmaidīja un devās tālāk. Tā kā Latvijas komandai spēle tai dienā nenotika, droši vien braucēji kaut kur netālu klīda pa pilsētu, satikt viņus neizdevās. Zinātāji stāstīja, ka tādas mašīnas ar faniem esot veselas trīs. Speciāli šim pasākumam iegādātas, sagatavotas. Arī šī fanreida ekspedīcijas kolonna no Latvijas bija sasniegusi Bratislavu. Spēle var sākties. Par fanu labsajūtu, tāpat kā citur, arī Bratislavā gādā katrs pats un mūsu hokejisti.