«Īrējam kāpšanas telpas Juglā, Ķengaragā un citur Rīgā. Nemaz jau tik daudz to vietu nav, kur būtu labas kāpšanas sienas. Jebkurš interesents var kāpt Gandra sienā, ja atļauj laikapstākļi, bet tā, manuprāt, ir piemērota cilvēkiem ar prasmēm kāpšanā. Šķiet, esmu jau izmēģinājusi visas Rīgā pieejamās kāpšanas sienas,» Anna saka.
Tā kā Latvija nav klinšainiem kalniem bagāta zeme, kalnos kāpšanas iespēju brīvā dabā arī neesot īpaši daudz, tāpēc kāpjot kokos. Mangaļsalā ir izpostītie bunkuri, tur ir piemēroti akmeņi zemajai kāpšanai jeb bolderingam, tie arī jau izmēģināti. Ir dažādas kāpšanas disciplīnas - alpīnisms jeb kāpšana uz augšu un bolderings jeb kāpšana nelielā augstumā pa lieliem, atsevišķi stāvošiem akmeņiem. Tam ir nepieciešams nedaudz citāds ekipējums, un kustībām jābūt ļoti precīzām, lai kāpšana būtu droša.
«Apmēram sešu septiņu gadu vecumā mamma mani aizveda uz kāpšanas sienu pamēģināt. Kopš tā laika «saslimu» ar alpīnismu,» atklāj Anna. «Tomēr diezgan ilgi meklēju organizētas nodarbības, kas mani nopietni ieinteresētu. Mani nesaistīja radošie pulciņi, ko biju mēģinājusi apmeklēt. Mamma ir sportiska un iedrošināja arī mani darīt ko aktīvu. Vieglatlētika šķita garlaicīga, bet orientēšanās mežā, rāpšanās pa virvēm un kāpšana klintīs un kokos ir patiesi aizraujoša! To darot, atslēdzos no visa - mani neuztrauc, vai skolā esmu saņēmusi desmitnieku vai vieninieku; kad kāp, galvenais, lai ir forša siena!»
Annai patīk apziņa, ka pati ir atbildīga par drošību kāpjot, kā arī iespēja paļauties uz biedru, jo parasti kāpj sasaistē pa diviem. Kaut arī alpīnisms izklausās sarežģīti un mazliet bīstami, Anna uzskata, ka to apgūt ir viegli: «Sākumā iemācies tehniskās lietas, atpazīt un rīkoties ar ekipējumu, iemācies drošības noteikumus. Cilvēkam, lai kāptu, nav jābūt īpaši fiziski spēcīgam, jo galvenā ir kāpšanas tehnika - cik veikli un pareizi spēj kāju izlocīt, lai stabilāk un ātrāk tiktu uz augšu.» Arī ekipējums neesot sarežģīts: «Galvenais ir sistēmas un karabīnes, bet tās piešķir mans klubs un var aizņemties arī treniņu zālē. Man ir pašai un varu paņemt arī no vecākiem, jo viņi arī aizraujas ar kāpšanu.»
Treniņi ir piecreiz nedēļā, bet Anna parasti apmeklējot divus trīs, ar to pietiek, lai uzturētu sevi formā un apgūtu jaunas iemaņas. Citreiz esot daudz brīva laika un iedvesmas, tad aizejot visas piecas reizes. Treniņš ilgst no pusotras līdz divām stundām.
Tūrisma pulciņam regulāri tiekot rīkotas nometnes, arī ziemā, organizēti pārgājieni un sacensības, tai skaitā izbraucieni ārpus Latvijas. «Mūsu komanda šad un tad brauc uz kalniem, pērn bijām Turcijas Lielajā kanjonā. Dzīvojām Turcijā nedēļu un trīs reizes no dažādām pusēm izmēģinājām klintis. Protams, tādos kalnos ir baisāk, turklāt man ir mazliet bail no augstuma. Uzkāp 30 metru augstumā un paskaties uz leju - šermuļi izskrien cauri!» stāsta Anna.
Tāpat kā jebkurā sporta veidā, arī alpīnismā un bolderingā ir iespējas savas prasmes attīstīt, apgūstot aizvien sarežģītākas kāpšanas vietas, paņēmienus un tehniku. Savas prasmes var novērtēt, piedaloties sacensībās. Skolēniem ir četras vecuma grupas, kurās parādīt savas spējas, - sākot no D līmeņa iesācējiem līdz A 16-18 gadu veciem jauniešiem. Anna patlaban ir B grupā.
Savu nākotni ar profesionālu sportu meitene gan nesaista. Skolā interesējot eksaktie priekšmeti, bet pēdējā laikā sapratusi, ka patīk arī svešvalodas. Pagaidām galvenais esot maksimāli labi pabeigt 9. klasi un iestāties 3. vai 1. ģimnāzijā. Annai atliek laiks arī lasīšanai un izklaidēm: patīk Agatas Kristi kriminālromāni, televīzijas seriāli jauniešiem, piemēram, Glee, kā arī ar draugiem uzspēlēt kādu kāršu spēli - kaut vai durakus.