Juris Lazdiņš
Pārtikas cenām augot, ir skaidrs, ka lauksaimniecības zeme jāiegulda ražošanā, to nevar nopirkt un gaidīt, kad celsies cena, vai aizaudzēt ar mežu. Problēma ir tā, ka daudzi zemes īstie īpašnieki, kas ir ārzemnieki, nav noskaidrojami, oficiāli zeme pieder dažādām SIA. Kad ārzemnieki 90. gados ienāca Latvijā, vietējiem zemniekiem nebija, ko likt pretī. Taču attīstība būtu iespējama, es pats labprāt paplašinātu ražošanu. Eksporta potenciāls mums jau ir, pārtikas graudus mūsu zemnieki eksportē astoņus gadus uz Āzijas valstīm, Spāniju, visā pasaulē ir interese. Tas ir nišas produkts, E klases kvieši, ko izmanto kā miltu uzlabotāju, piejaucot parastajiem miltiem. Zemnieki graudus pārdod kooperatīviem, un tie tālāk darbojas biržā.
Ingūna Gulbe
Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja
Savulaik, 2000. gadu sākumā, bija ļoti labs mehānisms - kredītlīnija zemniekiem zemes pirkšanai, lai būtu pieejami resursi, citādi atnāk kāds dānis, piesola par 100 latiem vairāk, un īpašnieks pārdod zemi viņam. Tagad ir situācija, kad arī Latgalē daudzi zemnieki grib paplašināt ražošanu, bet nevar, jo daudzas zemes ir uzpirkuši ārzemnieki. Noma ir risinājums tikai tad, ja līgumu slēdz ilgtermiņā, vismaz uz 50 gadiem, jo pēc viena gada nevar gaidīt atdevi, zeme ir jāiekopj. Ar nekustamā īpašuma nodokli var likt padomāt - ja cilvēkam ir skaista māja, lai ir, bet vai tai vajag klāt daudz neapstrādātas zemes?