Jauni iespaidi dziedē
Ar Artūru tiekamies Jelgavas pašvaldības ēkas zālē. Pensionārs stāsta, ka te pasākumos pulcējas cilvēki, kurus apvieno dalība biedrībā, kas pastāv jau kopš 1998. gada. «Saslimšanas, ar ko sirgst biedrības dalībnieki, izārstēt nevar. Bet var remdēt sāpes un dzīvot ar optimistisku skatu uz pasauli. Ziemā reizi mēnesī sanākam kopā. Tagad gatavojamies Ziemassvētkiem. Vasarā dodamies ceļojumos. Zinātniski ir pierādīts, ka pozitīvais emocionālais stress, ko izraisa jauni iespaidi, palīdz pārvarēt sāpes un uzturēt esošo veselības stāvokli, tam nepasliktinoties,» arī pats savā praksē ir pārliecinājies Artūrs Apinis. «Pirmās mūsu ekskursijas bija tepat, pa Latviju, apskatījām pilis. Pēc tam jau devāmies uz Lietuvu un Igauniju. Vairāki interesanti ceļojumi bijuši uz Poliju, kur mūs sirsnīgi uzņēma poļu sadarbības partneri. Šogad bijām Ungārijā un Balkānu valstīs - brīnišķīgi skaists ceļojums,» atceras Artūrs. Viņš iecerējis organizēt biedrības dalībnieku ceļojumu arī uz Dienvideiropu - Spāniju un tās kaimiņvalstīm.
«Redzu, kā ceļojumu laikā cilvēki atplaukst, aizmirst par savām veselības problēmām un ikdienas grūtībām. Atceros, reiz kāda mūsu biedrības dāma ekskursijas beigās sacīja, ka ceļojuma laikā jutusies tik labi, ka pat aizmirsusi lietot zāles, kuras pirms tam dzērusi regulāri jau gadiem,» ar smaidu stāsta Artūrs. «Slovākijā nokļuvām alās, kur bija jākāpj pa trepēm vairāki simti pakāpienu lejup un pēc tam vairāki simti augšup. Domāju, ak, kas nu būs ar maniem ceļabiedriem? Kā atkal izkļūsim no alas dienasgaismā… Bet visi smaidot veiksmīgi tika pa trepēm gan lejā, gan augšā un pēc tam vēl ilgi jutās gandarīti - lūk, nemaz jau tik nevarīgi neesot!»
Jāmūk ar diplomu rokā
Ceļojumu un dažādu pasākumu organizēšana prasa laiku un talantu. Artūrs Apinis stāsta, ka laiks viņam kā jau pensionāram esot, bet organizatora talants piemītot kopš bērnības, kad pats to vēl neapzinājies. «Mācījos pamatskolā, man bija kādi astoņi deviņi gadi, kad skolotāja uzticēja stāties klases priekšā viņas vietā un atprasīt uzdoto klasesbiedriem.» Arī vēlāk, turpinot izglītību, Artūrs bijis dažādos organizatoriskos amatos, bet darba gaitās strādājis vadošos posteņos. «Vienmēr esmu pratis izvēlēties pareizos sadarbības partnerus un kolēģus,» lepojas pensionārs. Viņa saprašanās recepte: jebkurā situācijā iedomāties sevi otra cilvēka vietā. «Arī nepatīkamas lietas otram vienmēr cenšos pateikt tādā formā, kādā man pašam būtu vieglāk šo informāciju uzklausīt,» uzsver Apiņa kungs.
Viņš rāda grāmatu Tēvzemes arāju cilts IV, tā ir viņa paša lolojums. Pensionētais agronoms ir šīs grāmatas sastādītājs, redaktors un līdzautors, turklāt arī izplatītājs. Grāmata veltīta Saulaines tehnikuma attīstībai XX gadsimta otrajā pusē, ietverot arī laiku, kad Apinis bijis šī tehnikuma audzēknis. Seniors uzsver, ka viņam vienmēr paticis mācīties, bet izglītības iegūšanas ceļš nav bijis viegls. «Bērnība pagāja kara un politisko pārmaiņu gados. Kamēr tiku līdz pamatskolas beigšanai, mācījos vairākās skolās. Ļoti gribēju mācības turpināt vidusskolā, bet bija grūtie pēckara laiki, vecākiem ar naudu bija trūcīgi, tuvākā vidusskola atradās 18 kilometrus no mājām, Madonā, bet kopmītnes nebija. Iestājos Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, kur gatavoja traktoristus, jo tur bija kopmītnes, kopgalds un pat maksāja nelielu stipendiju. Liela daļa skolasbiedru bija gados par mani krietni vecāki, ar darba pieredzi, bet viņiem vajadzēja izglītības dokumentu. Beidzot skolu, man iedeva augstākas kategorijas traktora vadīšanas tiesības nekā lielākajai daļai šo pieredzes bagāto vīru, tāpēc viņi, protams, bija uz mani dusmīgi. Skolas noslēgums sanāca saspringts. Tikko diploms bija rokā, muku prom, lai neiekļūtu kautiņā,» tagad pasmejas inteliģentais kungs.
Ar veselīgu pašapziņu
Laiku, kad mācījies Saulaines tehnikumā, viņš uzskata par ļoti nozīmīgu dzīves periodu: «Aizrautīgi lasīju grāmatas, bibliotēkā varēju pavadīt ilgas stundas.» Arī tagad hobijs esot grāmatu lasīšana - it īpaši interesējot grāmatas par vēsturi. Viņa kolekcijā esot vairāk kā 5000 grāmatu - visi skapji pilni, istabā neesot vietas, kur ienākt...
Pēc Saulaines tehnikuma Artūrs iestājies Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē, ieguvis augstāko izglītību un sācis strādāt dzimtajā Vidzemē, Lizumā par galveno agronomu. Bet dzīve traģiski mainījās kādā 1959. gada rudens vakarā, kad viņu uz ceļa sabrauca piedzēries kolhoza šoferis. Atveseļojoties ārstniecības iestādēs pagājis vesels gads. «Pēc iznākšanas no slimnīcas pa laukiem skraidīt nevarēju, vajadzēja izvēlieties darbu kabinetā,» stāsta Artūrs. Viņš strādājis Valkā un vēl citur Vidzemē, bet vēlāk atgriezies savā alma mater jau kā pasniedzējs.
Apiņa ģimenē izaugušas trīs meitas, un viņš ar lepnumu uzsver, ka visas ieguvušas izglītību. «Baiba ir ārste psihoterapeite, Ieva - dabas zinātņu maģistre matemātikā, bet Anita - latviešu valodas filoloģijas maģistre,» priecājas jelgavnieks. Artūra acu priekšā aug mazbērni, kuri esot ļoti mūsdienīgi jaunās paaudzes pārstāvji. «Mazbērni ir apbrīnojami komunikabli. Ja pie manis atnāk ciemiņi, arī mazie grib piedalīties sarunā, rāda savus zīmējumus, demonstrē rakstītprasmi,» lepojas Artūrs Apinis. «Bet vecumdienās, lai nejustu fizisku un garīgu diskomfortu, ir jāinteresējas par pasaulē notiekošo, jāsaglabā veselīga pašapziņa un jābūt labestīgi noskaņotam pret apkārtējiem cilvēkiem,» uzskata seniors.