Es atnācu ciemos vēlu vakarā, lai viņu apsveiktu. Man mājās bija puspudele Spānijas sausā sarkanvīna un puspudele Gruzijas baltā pussausā. Ilgi nedomādams, salēju tās vienā un ieguvu lielisku dzērienu. Tā mēs pacēlām glāzes par godu jauna cilvēka piedzimšanai un klausījāmies mūziku - Nika Keiva albumu _Boatsman's Call._ Tajā Niks dzied, ka netic tāda Dieva eksistencei, kurš iejaucas šīs pasaules lietās, taču, ja šāds Dievs tomēr eksistē, lai sūta pie Nika viņa mīlestību. Svinīgs un mierīgs albums, kuru sarakstījis cilvēks, kurš bija iztrakojies un izdauzījies uz _post-punk_ viļņa, bet tagad ir spējīgs neticami jaudīgi norimt. Notikuša vīrieša albums. Mēs klausījāmies, baudījām spāņu un gruzīnu savienību un maz runājām šajā tukšajā, gaišajā istabā. Tas ir ļoti svarīgi - šad un tad visu iztīrīt un pasēdēt tukšumā. Nu, varbūt ar pāris lietām - tādām kā vecs pastiprinātājs un tumbas.
Vēl es nesen biju uz dzejnieku tikšanos, kuras dalībnieki tulkoja cits citu pāris dienu pēc kārtas. Tas notika otrā zemeslodes pusē - Filadelfijā Pensilvānijas Universitātes auditorijās. Mēs stundu pēc stundas sēdējām nelielās trīs četru dzejnieku kompānijās un rindiņu pa rindiņai apspriedām cits cita dzejoļus, mēģinādami adekvāti tos pārtulkot, pārcelt no vienas valodas otrā, pa ceļam nepazaudējot jēgu. Universitātes kompleksā ir daudz ēku, tās visas celtas klasicisma stilā. Droši vien tāpēc universitāte atgādināja Harija Potera skolu un mēs paši - nelielu pulciņu burvju no visas pasaules. Kuri tulko no vienas valodas citās īpašus maģiskus vārdus.
Burtiski vakar es biju uz Ostrovska lugas lasījumu Nacionālajā teātrī. Izskatījās tas šādi - liela telpa ar garu galdu, pie kura sēdēja cilvēki septiņpadsmit, jauni un pusmūža, sievietes un vīrieši. Viņiem rokās bija baltu teksta lapu žūkšņi, lomas jau bija sadalītas, un tagad viņi pirmo reizi lugas tekstu lasīja kopīgi. Ar jociņiem, ar kafijas un kliņģera pauzi. Režisors uzmanīgi visus vēroja un laiku pa laikam apmierināts smaidīja. Un es domāju - cik gan tas ir lieliski, ka šie vērīgie cilvēki var tā sēdēt un lasīt pirms pusotra gadsimta uzrakstītu lugu pašā darbdienas viducī, ka tāds, lūk, ir viņu darbs - būt par kultūras daļu, īstenot to caur sevi, izspēlēt to lomās. Aiz loga spīdēja saule, un pieturā otrpus ielai paklusām, atturīgi nobremzēja klasiskais sarkani dzeltenais tramvajs.
Tas viss man ļauj nonākt pie atziņas, ka kultūra eksistē, ka vienīgi kultūrai ir pa spēkam mūs mierināt tajā līdz galam nepateikto lietu un maskēto nolūku pasaulē, kura mūs ieskauj. Kurā mediju ziņu slāņi ir vien mūs hipnotizējoši ornamenti, kas jau tikpat kā zaudējuši jēgu. Un kurā pat teju simboliskā Gadsimta Ļaundara sagūstīšana un sodīšana ar nāvi vairāk izraisa jautājumus nekā sniedz atbildes. Visapkārt ir tik daudz patiesību, un katra no tām cenšas izslēgt pārējās. Taču es varu būt pārliecināts tikai par ļoti vienkāršām lietām: šī istaba ir tukša un gaiša, šie dzejoļi ir labi, šī mūzika liek ieskanēties kaut kam manī pašā. Viss pārējais nāk no viltīgā mediju un ideoloģiju dieva. Kurš nekādu mīlestību mums sūtīt nav spējīgs.