Puiši ar svešādajiem vārdiem Tošikazi Irie (27), Šohei Cučija (22), Rjota Šikava (24) un Josuke Saito (24) dzimuši un pirmos panākumus futbolā guvuši Japānā. Arī piektais sportists no Tālajiem Austrumiem -Jū Senki (24) dzimis Japānā, bet nāk no korejiešu ģimenes. Motivācija, kas futbolistus mudinājusi ierasties Latvijā, visiem ir līdzīga - viņus vada divdesmitgadnieku paaudzei raksturīgā vēlme iepazīt pasauli ārpus dzimtenes robežām un pabūt, viņuprāt, eksotiskā zemē. Sarunas laikā gan rodas iespaids, ka klusībā puiši lolo sapni karjeru turpināt kādā no prestižākajiem Eiropas futbola klubiem.
Lai arī Āzijas futbolisti spēlē klubā, kura nosaukumā likts Gulbenes vārds, patlaban treniņi notiek Rīgā, japāņi dzīvo Latvijas galvaspilsētā un Gulbeni vēl nemaz nepazīst. «Gulbenes sporta laukums nav piemērots futbolam gada aukstajā laikā, tur futbolu var spēlēt tikai no maija līdz oktobra vidum,» skaidro futbola kluba Gulbene sporta direktors Romāns Lajuks. Ar japāņu futbolistiem var viegli sastrādāties, tāpēc mūsu valsts futbola klubos viņus uzņem labprāt, sarunas sākumā uzsver R. Lajuks un piebilst: «Futbolistiem no Tālajiem Austrumiem piemīt uz sadarbību un komandas panākumiem vērsta mentalitāte.»
Futbolists pie klavierēm
Vēlme saprasties palīdz pārvarēt arī valodas barjeru. Japāņi atzīst, ka treniņos latviešu valodas nezināšana problēmas nerada, jo futbola valoda visā pasaulē esot vienkārša. Viņi atklāj - jūtas patīkami pārsteigti par to, ka Latvijā sastopami cilvēki, kuri pārvalda japāņu valodu. Arī mūsu sarunā palīdz japāņu valodas zinātājs tulks Uģis Nastevičs.
«No treniņiem un spēlēm brīvajā laikā mācāmies Latvijā lietotās svešvalodas,» stāsta Āzijas futbolisti. Rjota Šikava saka, būtu lietderīgi apgūt gan angļu, gan krievu valodu, jo Rīgā paveras plašas iespējas pielietot šo valodu zināšanas praksē. «Esmu patīkami pārsteigts par to, ka daudzi jaunieši Latvijā ļoti labi pārvalda angļu valodu, negaidīju, ka šīs valodas zināšanas ļaus brīvi sazināties ar vietējiem cilvēkiem,» atzīst Josuke Saito. Japāņu puiši saka, viņuprāt, vietējo jauniešu labās svešvalodu zināšanas apliecina Latvijas atvērtību pasaulei.
Iepinot sarunā dažas frāzes angliski un krieviski, rodas iespaids, ka ar svešvalodu apgūšanu sportistiem veicas labi. Iespējams, tāpēc, ka viņi patiešām ir tādi, kādu iespaidu rada par sevi sarunas laikā - mierīgi, racionāli un atjautīgi. Apgūt no japāņu valodas tik atšķirīgās svešvalodas palīdz arī tas, ka sportisti pieraduši mācīties. Visi pieci lepojas ar augstāko izglītību. Turklāt viens no futbolistiem - Josuke Saito - Japānā pabeidzis konservatoriju un spēlē klavieres. Pagaidām gan vēl Latvijas draugiem nav izdevies pierunāt viņu demonstrēt savu pianista talantu, bet Romāns Lajuks stāsta, ka tomēr cer sarīkot nelielu japāņu mūziķa solokoncertu.
Futbolisti atklāj, ka izglītība Japānā tiek ļoti augstu vērtēta, un arī jaunieši, kas gūst panākumus sportā, paralēli treniņiem un sacensībām cenšas iegūt augstskolas diplomu. Skaidrojot to, kāpēc izglītotie japāņi netiecas iemācīties latviešu valodu, Romāns Lajuks bilst, ka futbolisti šobrīd cenšas apgūt tās Eiropā izplatītās valodas, kas viņiem var noderēt turpmākajā sporta karjerā. «Japāņu puiši varētu palikt Latvijā uz ilgiem gadiem vienīgi tad, ja apprecētu mūsu valsts meitenes, pretējā gadījumā viņi no šejienes futbola laukumiem, visticamāk, dosies uz Krieviju vai Rietumeiropas valstīm,» skaidro R. Lajuks.
Silti uzņem aukstā laikā
Latvijā japāņu futbolisti ieradušies šī gada sākumā. Josuke Saito atklāj, ka Rīga viņam iepatikusies, vienīgi laiks joprojām šķiet pārāk vēss. Tam piekrīt arī Rjota Šikava, kurš atbraucis ziemā un piedzīvojis bargo salu, kad temperatūra bija zemāka par 30 grādiem pēc Celsija. Japānim tas šķitis īsts piedzīvojums. Latvijas galvaspilsēta viņu patīkami pārsteigusi, jo tās arhitektūra izrādījusies daudz skaistāka, nekā gaidīts. Šohei Cučija novērojis, ka Latvijas iedzīvotāji ne vienmēr atpazīst viņā japāni, gadoties, ka nosauc par ķīnieti. «Tomēr tas nav aizvainojoši,» viņš saka un piebilst, ka «Latvijā ir ļoti skaistas sievietes». Futbolisti stāsta, ka Japānā par Latviju diemžēl zinot maz un būtu labi, ja viņu tautieši vairāk interesētos par Baltijas reģionu. «Pirms ierados Rīgā, raizējos, ka vietējie izturēsies vēsi pret austrumu izcelsmes cilvēku, tāpēc sirsnība man ir patīkams pārsteigums,» atklāj Tošikazi Irie. Jū Senki teic, ka labprāt uzzinātu vairāk par Latvijas vēsturi. «Patlaban esmu iegaumējis to, ka Latvijai nozīmīgs ir 1991. gads, kad atgūta neatkarība,» norāda japāņu futbolists.
Grib spēlēt saskaņoti
Japāņu futbolisti stāsta, viņu valstī ierasts, ka futbolu sāk spēlēt 6-7 gadu vecumā, un kopš šāda vecuma arī viņiem dzīve bijusi cieši saistīta ar sportu. Futbola spēles stils Latvijā un Japānā neatšķiroties tik ļoti, lai būtu grūti iekļauties vietējās komandas spēlē, tomēr dažas nianses pamatīgi pārsteigušas. «Šeit visi spēlētāji ir lielāka auguma, tāpēc spēlē daudz enerģiskāk nekā futbolisti Japānā. Mūsu zemē svarīgākais ir sportista spēles tehnika, šeit - spēks. Vēl mani pārsteidza tas, ka Latvijā arī treniņos futbolisti velk kājās tā dēvētos bučus jeb apavus ar īpašajām korķa zolēm. Japānā tādus izmanto tikai spēlēs,» iespaidos dalās Jū Senki.
Šohei Cučija pauž viedokli, ka Latvijas futbolistu spēlē dominē individuālisms un «te katrs futbolists cenšas izveidot savu aizsardzības sistēmas tehniku un to pielietot spēles laikā. Japānā tā nav, tur futbolisti spēlē kā vienota komanda». To, ka japāņu futbolisti aizsardzības sistēmu veido vienoti, bet Latvijā nācies pierast pie individuālas aizsardzības sistēmas, uzsver arī Rjota Šikava. Romāns Lajuks gan skaidro, neesot tā, ka Gulbenes futbola komandā dominētu individuāla aizsardzības sistēmas tehnikas izstrādāšana un pielietošana, tāds iespaids rodoties vienīgi japāņiem, kuri pieraduši pie ļoti saskaņotas spēles tehnikas. Salīdzinot Latvijas un Japānas futbolistu priekšrocības, Gulbenes sporta direktors norāda, ka vietējiem spēlētājiem ir vairāk spēka un enerģijas, bet japāņi ir izveicīgāki un ātrāki. R. Lajuks arī novērojis, japāņu mentalitāte nosaka to, ka viņiem svarīgākais šķiet kvalitatīvs spēles process, nevis visiem iespējamajiem līdzekļiem gūta uzvara. Varbūt tieši tāpēc mierīgie, prātīgie Tālo Austrumu sportisti futbolā gūst labus panākumus.