medicīnas skolā viņa iestājās vairāk nejaušības dēļ. Gribēšana kļūt par ekonomisti bija pārgājusi kopš skolas laikā izietiem LU kursiem, kuros noskaidrojās, ka tik ļoti ar matemātiku nodarboties Ilzei vis negribas, savukārt nākamā iecere par psihologa profesiju izgāzās, kad augstskolas iestājeksāmenos pietrūka pāris punktu. «Man tas sākums smieklīgs,» Ilze, kura nu ir pārdošanas vadītāja kurjerpasta kompānijas DHL Latvia ekspresgrupā, nosmaida.
Kamēr aizveras durvis
«Bijām pirmais zobārstniecības māsu kurss Latvijā,» Ilze stāsta par mācību laiku. Papildu motivāciju devis tas, ka tikai tolaik zobārsti savos kabinetos Latvijā sāka strādāt tandēmā ar māsām. Skolai arī izveidojās sadarbība ar koledžu Zviedrijā, kurā piecām labākajām no kursa - to skaitā Ilzei - bija iespēja pamācīties. «Ļoti vērtīgi. Teorija mācībās tur bija viena trešdaļa, bet pārējais bija psiholoģija - kā apieties ar pacientu, kā jūtas viņš, un kā mēs. Mutēm vaļā klausījāmies.»
Zviedrijā pabijušajām meitenēm Rīgas 1. medicīnas skola piedāvāja palikt tajā kā mācībspēkiem. Ilzei tolaik bija 22 gadi, viņa ar interesi metās pasniedzējas darbā, bet «tas bija šausmīgi». «Datoru nebija, man bija liela ar roku pierakstīta klade. Klasē puse bija mana vecuma meiteņu, otra puse - kundzes. Sākumā mocīju to kladi, vēlāk centos sajust grupas zināšanu līmeni, izaicināt uz jautājumiem,» Ilze, kura tolaik paralēli jau strādāja a/s Latvijas gāze zobārstniecības kabinetā, stāsta. Vēl viņa atklājusi, ka pasniedzējs špikošanu redz vienmēr. Kopā ar studiju biedrenēm arī nodibinājusi Zobārstniecības māsu asociāciju, kas drīz vien sāka māsu sertificēšanu.
Tēmējot uz zobārsta diplomu, Ilze triju gadu garumā mēģināja iestāties Medicīnas akadēmijā, taču ikreiz, par spīti sekmīgas skolnieces pieredzei, patraucēja kāda mistika: te viņa palika pirmā aiz strīpas, te nebija ienācis prātā pamācīties elektroķīmiju iestājeksāmeniem, te sacerējums it kā neatbilda tēmai… «Sapratu, ka šīs durvis ir ciet, laikam medicīnas kvadrātu esmu piepildījusi līdz malām, vairāk nav lemts. Iestājos RSEBAA studēt uzņēmējdarbību,» Ilze stāsta.
Trīs nežēlīgi gadi
Ilze sāka meklēt darbu jaunizvēlētajā lauciņā, un viņu pieņēma par tirdzniecības pārstāvi a/s Sirowa Riga parfimērijas nodaļā. Ielēkšana līdz tam svešā jomā - pārdošanā - vedusies viegli. «Iemācījos pārdošanas procesu, komunikāciju ar klientiem, kā plānot savu darbu, rezultātus, mērķus. Arī uzgāju, ka man ir ļoti svarīgi strādāt ar cilvēkiem, lai ir tā ikdienas komunikācija. Citādi nav kur likt enerģiju.» Trakākā pirmos mēnešus vairāk likusies braukšana ar dienesta auto, jo tiesības Ilzei bija jau sen, bet šofera stāža - nekāda.
Ugunskristības Ilze gan izgāja SIA Natfarma, kur pieteicās uz reklāmas menedžera amatu, bet jau drīz viņai piedāvāja vadīt divus ekokosmētikas un uztura bagātinātāju veikalus un vairumtirdzniecību. «Viegli nebija - tā bija pirmā pieredze gan cilvēku, gan procesu vadīšanā, padotie pārsvarā uzņēmumā strādāja jau 7-8 gadus, bija liela pretestība.» Līdz ar Latvijas iestāšanos ES radās problēmas ar precēm, ko lielākoties veda no trešajām valstīm. «Bija ātri jādomā, vai un kā tās aizstāt. Sākās produktu reģistrācija un pārreģistrācija, viss kavējās. Šie trīs gadi bija ļoti nežēlīgi, bet es norūdījos. Sapratu, ka varu darīt jebko, galvenais - lai ir tas darbs ar cilvēkiem.» Šo patiesību Ilze vēlreiz uz savas ādas pārbaudīja, kad pēc īpašnieku lēmuma Natfarma veikalus slēgt piekrita pāriet uz iepirkumu speciālistes amatu SIA Alan deko. Augu dienu vērties tikai noliktavas datorprogrammā - tas Ilzei galīgi nederēja.
Ļaut pārējiem strādāt
Kad viņu uzrunāja DHL Latvia, Ilze tomēr ilgi šaubījās un trīsreiz atteica - loģistika, sūtījumi likās kaut kas pārāk vīrišķīgs, turklāt «likās, es šo produktu pat pārdot nevaru, jo man nav nekā, ko klientam parādīt». Vēlme tikt prom no iepirkumiem tomēr bija lielāka, un jaunā situācija izrādījās labāka, nekā šķita. «Kolēģi bija ļoti izpalīdzīgi, un te ir perfekti izstrādāta sistēma jebkam - visam pārdošanas procesam utt. Viss pa plauktiņiem līdz sīkumiem.» Jau pēc divām nedēļām Ilze kā pārdošanas pārstāve brauca pie klientiem, bet pēc pusgada viņai piedāvāja pārdošanas vadītāja posteni ekspressūtījumu daļā. To, ka Ilzei darāmais padodas, apliecina arī vairāki saņemtie uzņēmuma iekšējie apbalvojumi. Viņai arī patīk izaicinājumi, piemēram, krīze. «Tad jāatslēdz viss līdzšinējais un jāsāk darīt pilnīgi citādi, gudrāk. Izdevās. Izsprukām ar samērā maziem mīnusiem.»
Ilze cenšas mācīties no savām kļūdām. «Natfarmā biju ļoti prasīga vadītāja, bet tas nav pareizi, darbiniekiem bija motivācijas problēmas. Tagad cilvēkus vadu koleģiālāk, iedvesmojot, ļaujot viņiem strādāt. Tas ir daudz auglīgāk. Esmu pat ievērojusi - kad esmu komandējumā, rezultāti ir pat augstāki,» Ilze smaida un stāsta, ka novērtē iespēju ietekmēt procesus un arī cilvēku izaugsmi, piemēram, bikstot nodaļas darbiniekus uz mācīšanos. Pati studē starptautisko biznesu LU maģistrantūrā, tāpēc brīvā laika, ko veltīt velobraukšanai vai skibordam ziemā, nav daudz. «Man ir tendence sev visu ko uzkraut. Vienu brīdi pa vakariem mācījos arī Mākslas akadēmijas dizaineru skoliņā, bet, kad reiz atnācu mājās, kā transā ieslēdzu TV un no rīta tā arī pamodos - mētelī un zābakos -, sapratu, ka no kaut kā jāatsakās.» Plāni pamācīties zīmēšanu vai izkopt ķērienu uz rakstīšanu Ilzei tomēr ir. Par karjeru runājot - viņa bažījas, ka kādā mirklī pašreizējais darbs varētu apnikt. «Bet bail arī, ka neapniks. Gribas noķert pareizo brīdi, kad vajag kaut ko mainīt.»