Beidzot apprecējušies
Bieži redzu Ventu Vecumnieci, rūpīgi saposušos, cepurīti galvā un cimdiem rokās, vasarā skaistu zīda šalli vai dzintara krellēm ap kaklu, rūpīgi nokrāsotām lūpām, domās iegrimušu naski soļojam uz trolejbusa pieturu. Viņa dodas uz savu svētnīcu - teātri - vai izdevniecību, vai televīzijas iestudējumu. Pašlaik vecākā Dailes teātra aktrise (šķelmīgi iesmejoties, Venta mani palabo - Gunārs Placēns esot divus mēnešus vecāks par viņu) decembrī (aktrise atkal iesmejas - ja līdz tam nodzīvošot) svinēs 85. dzimšanas dienu. Tagad viņu pārņēmis neliels lampu drudzis - pēc pāris dienām pirmizrāde, bet viņa, reklāmai bildējoties, pēc cienījamā fotogrāfa lūguma «iespiedusi muguras nervu», taču cer, ka būs labi. Katru rītu piebrauc Gunārs Placēns, kurš dzīvo netālu, un aizved kolēģi uz teātri. Ventai atkal dzirkst acis: «Mēs ar Gunāru izbraukuma koncertos tik ilgus gadus spēlējam vīru un sievu un tikai Pirmā grēka līcī beidzot esam salaulāti un uz skatuves svinam atkāzas!»
Šī izrāde viņai ir īpaša, vēsturiska: «Tajā pulcēsies visi Dailes teātra vecākās paaudzes aktieri, kuri vēl strādājuši kopā ar Smiļģi. Atkal kopā kā viena ģimene. Auškāps prot radīt labu gaisotni mēģinājumos, izturas pret mums ar pietāti, viņam sāp sirds par Latviju. Reiz režisors teica: katra paaudze brauc pa dzīvi savā vagoniņā un aizbrauc mūžībā. Mēs arī esam savā vagoniņā, visu ko piedzīvojuši. Aktieru vecums atbilst lugas personāžu gadiem - man ar Gunāru 84, pārējiem 70-75, Ilze Vazdika visjaunākā, viņai 68. Izrādes laikā cilvēki smiesies, bet beigās nobirs arī asariņa. Jo luga ir kā grēksūdze, kā kāzu reportāža. Mūsu ciemā palikuši tikai 14 cilvēki, katrs ar savu likteni, traģiskām mīlestībām, daudzām amizantām epizodēm. Priecē, ka biļetes jau izpirktas. Skatītāji izslāpuši pēc siltuma, pēc cilvēciskām attiecībām.»
Dzīve svētnīcā
Venta vienmēr gribēja būt par aktrisi: «Tas ir mans aicinājums, bet uz Maskavas Valsts teātra institūtu devos studēt režiju (1951-1956), jo gribēju vairāk zināt, aktrises rāmji man bija par šauru.» Neparastas darba spējas ļāva akumulēt talantus dažādās jomās. Dailes teātrī viņa nospēlējusi ap 60 dažādu lomu, darbojusies kino un radio, izveidojusi vairākus desmitus literāro koncertu, latviešu dzejnieku vakarus. Viņa ir arī pedagoģe. Grūti iedomāties, kā var tik daudz teksta paturēt galvā. Vecumniece atkal smej: «Katram sava skleroze. Gadu nasta, protams, uzliek zīmogu visam, bet man ir trenēta atmiņa. Savulaik beidzu komercskolu, man laba atmiņa uz skaitļiem, pagājušo laiku notikumiem.» Divās tēlaini uzrakstītās grāmatās Dailes ugunij rada... aktrise atklāj savu literātes talantu, stāstot par kolēģiem - 29 Dailes teātra aktieriem. Jau uzrakstīta arī trešā grāmata, par kultūras cilvēkiem, ar kuriem dzīvē tikusies - Pēteri Pētersonu, Jāni Zariņu, Āriju Elksni, Hildu Vīku, Pēteri Lūci. Tikai, «lai izdotu šo darbu, pašai jāiemaksā izdevniecībai 500 latu». Vecumniece joprojām raksta ar roku: «Man patīk lēnais process - rakņāties pa grāmatām, nevis nospiest google pogu un viss uzreiz kā uz delnas! Visa sadzīves tehnika cilvēku padara kūtru, izjauc gaisotni ģimenē. Vakarā visi pārnāk mājās un katrs sēž ar savu datoru, nevis mīļi parunā cits ar citu! Cilvēki kļūst slinki un mazkustīgi, no tā rodas visādas veselības vainas.»
Agrais cilvēciņš
Par sadzīvi Venta domā vismazāk - jo vienkāršāk, jo labāk, tā jūtoties stiprāka. Ārēji aktrise ir lēna un apdomīga, bet iekšā viņai ir neticami spēka avoti. Ja ne tie, viņa nevarētu 80 gadu vecumā izbraukt Ameriku ar izrādi Dzīvīte, dzīvīte vai trīs reizes mērot ceļu pie Sibīrijas latviešiem Omskā, Krasnojarskā. Ja nekustētos, nespētu joprojām būt arodskolu direktoru kluba Saulstariņš prezidente un Teātra komisijas valdes locekle Latviešu biedrības namā. Viņa esot agrais cilvēciņš: «Ceļos pussešos. No rīta man ir spēks un griba strādāt. Paldies Dievam, man ir laba veselība, varbūt tas iedzimts. Tēvs teica, ka galvenais kustēties, un to nu es daru.»
Aktrisei ir daži vingrinājumi, kurus pati ilgajos gados pārbaudījusi. «Desmit minūtes katru dienu vingroju, lai kārtīgi pamostos.» Venta ir apaļīga un omulīga, viņa neslēpj: «Mana mamma labi gatavoja ēst, un viņa teica, ka tikai vienu reizi dzīvojam, tāpēc ēst vajag labi. Uzskatu, ka organisms pats diktē, ko viņam vajag. Ja cilvēks uzklausa, tad ir labi. Nekad neesmu sēdējusi uz diētām. Garšo zivis, dārzeņi, augļi, bet gaļa - arvien mazāk. Man arī vairs nevajag daudz.»
Gēni spēlējas
Venta lepojas ar savu ģimeni tāpat kā ar Dailes teātri: «Sievietes uzdevums ir laist pasaulē bērnus. Esmu laimīga māte, man ir labs dēls (Andris Vecumnieks, Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, diriģents, komponists un pedagogs - T.Š.), brīnišķīga vedekla Ingrīda (Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas pasniedzēja) un mīļa mazmeita Evija. Viņos Venta jauš dzimtas gēnus: «Mana māte bija apveltīta ar labu balsi, tēvs bija 10. Aizputes kājnieku pulka diriģents un mūziķis, visa mūsu dzimta bija muzikāla, un tas nekur nepazūd.»
Atvadoties aktrise teic: «Šī izrāde ir dubultvēsturiska, jo Dailes teātra 3. studija, kurā mācījās arī Strenga, Dreģe, Krivāns, Pupure un Vazdika, svinēs 50 gadu jubileju. Esam Smiļģa pēdējā paaudze, ja gribat mūs vēl redzēt kopā, atnāciet!»