Dažāda mēroga vietējie «oskari» (cēzari, naglas, zelta kruķi un mikrofoni, bronzas ananasi utt.) tiek dāļāti dažādās zemēs visdažādākajās kultūras, industrijas un citās jomās. Šiem pasākumiem ir divas galvenās nozīmes - jau minētā sezonā paveiktā izvērtēšana, kā arī plašākas publikas uzmanības piesaistīšana konkrētajai jomai.
Žūrijā arī ārzemju arhitekti
Arī Latvijas Arhitektu savienība šogad jau 16. reizi rīko Gada skati, cenšoties apkopot un izvērtēt gada nozīmīgākos arhitektūras darinājumus. Vērtēšanas, kā arī pašas balvas formāts šo gadu laikā ir mainījies. Balvas sākumos 90. gados labākā darba autoriem tika dāvāts eksotiskais auglis ananass. Savdabīgi turpinot tradīciju, ēdamo augli vēlāk nomainīja bronzā atveidotais un «mazajās balvās» - bronzas ananasa šķēles. Nu jau vairāk nekā piecus gadus ikgadējo žūrijas sastāvu veido pieaicināti ārzemju arhitekti, lai tādējādi tiektos uz objektīvāku izvērtējumu. Iepriekšējos gados ananasu šķēles tika dalītas dažādās arhitektūras kategorijās - sabiedriskās ēkas, pārbūves, restaurācijas, privātmājas, interjeri, ražošanas ēkas u.tml. Ja gada skate ir tikai arhitektu profesionālie svētki, iespējams, dalījums kategorijās ir saprotams, taču, no malas raugoties, tas varēja likties visai komplicēti. Tas nozīmēja arī to, ka kādas mazāk ievērojamas nominācijas uzvarētāji nereti it kā aizēnoja tos, kuri palika otrie vai trešie nosacīti būtiskākajās kategorijās, piemēram, sabiedriskās ēkas. Ja balvu uztver arī kā arhitektūras publicitātes instrumentu, ar kuru sabiedrībai tiek komunicētas vērtības un viedoklis par to, kas tad ir laba arhitektūra, bija būtiski procedūru vienkāršot. Tāpēc nu jau otro gadu dalījums kategorijās ir atmests, ļaujot žūrijai izvēlēties piecus patiešām labākos no visa klāsta. Pagājušajā gadā, aplūkojot balvai pieteiktos darbus, pavisam skaidri bija nojaušams, ka uzvarētājs būs Pārventas bibliotēka Ventspilī, taču šogad viena tik pārliecinoša līdera nav, un tas raisa zināmu intrigu. Pagājušo gadu piedaloties līdzīgā pasākumā Lietuvā, kas gan aptvēra divu, nevis viena gada periodu kā Latvijas balva, varēja konstatēt, ka labāko ēku vidū dominē viesu mājas laukos - no 15 finālam izvirzītajām ēkām četras pārstāvēja šo sektoru, tas apliecināja, ka kaimiņi pratuši apgūt šajā jomā piedāvātos ES līdzekļus. Latvijas arhitektūrā kādas tik izteiktas jomas nav. Gada skatei izvirzīto darbu klāsts rāda krīzes atspulgu - lielu un pārliecinošu ēku nav daudz. Nominantu vidū ir vairāki interjera projekti, kas pirms pāris gadiem vispār neliktos arhitekta cienīga nodarbe. Iespējams, tāda mazliet jaušama tendence varētu būt tā, ka pietiekami nozīmīgas un pamanāmas ēkas radušās ne vien Rīgā, Ventspilī vai Liepājā, kā tas bijis tradicionāli, bet arī citur, piemēram, sporta centrs Jelgavā, skola Valmierā vai saieta nams Plāņu pagastā. Kādas tad ir ievērojamākās ēkas, kas pretendē uz balvām?
Meža skola
Viens no nopietnākajiem pretendentiem uz galveno balvu skatē ir Rīgas sanatorijas internātpamatskola, kuras autori ir biroja Forma arhitekti Ināras Kārkliņas vadībā. Tā ir mācību iestāde, kas paredzēta arī rehabilitācijai. Par Meža skolu to dēvē, jo skola atrodas Šmerļa mežā starp Alfu un Juglu atstatus no pilsētvides. Skolas komplekss, kas aptver atjaunoto vēsturisko sanatorijas ēku un divas jaunbūves, ir gandrīz 10 gadu pacietīga darba rezultāts. Pārbūves gaitā tika nojauktas 60.-70. gados tapušās mācību un saimniecības ēkas, kuras drīzāk varētu raksturot ar vārdu «barakas». Jaunās ēkas ir uzbūvētas tai pašā vietā, kur atradās vecās, lai iespējami saudzētu reljefu - aizsargājamās smilšu kāpas, varenos kokus un dienvidpusē saglabāto vēsturisko pagalmu, kas ir daudzu skolas tradīciju pamats. Ēkas jūtīgi reaģē uz vietas mērogu un kāpu reljefu, izvietojot apkārtnē arī zaļās klases, rotaļu laukumus, amfiteātri un nelielu futbola laukumu, jo būtiska loma skolā atvēlēta āra nodarbībām, kas ir daļa no rehabilitācijas procesa. Iekštelpas var dēvēt par mājīgām un pat izsmalcinātām, jo uzmanība ir veltīta arī vismazākajiem funkcionālajiem sīkumiem. Tā kā skolas iemītnieki ir bērni ar paaugstinātu nervu sistēmas jūtīgumu, kuriem ir grūti koncentrēties un kuri ātrāk nogurst, harmoniskai apkārtnei ir būtiska nozīme. Tāpēc caurspīdīgums - plašais stiklojums - nodrošina organisku iekštelpas un ārtelpas sasaisti un reizē mazina ēku masivitāti. Arhitektu meistarība un rūpīgais darbs radījis līdzsvarotu arhitektūru - kompleksu, ko noteikti var saukt par vienu no labākajām skolām Latvijas atjaunotās neatkarības periodā.
DnB Nord banka
Jaunā bankas ēka Skanstes ielā noteikti ir gada ievērojamākā komerciālā būve. Namu veido divi visai konvencionāli, kompakti biroju apjomi, ko savieno stiklotā daļa, kurā ir lifti un kāpnes. Taču izteiksmīgo, pat dramatisko ēkas tēlu nosaka tieši 11. stāvs, kas ir izveidots kā milzīga jumta plātne. Bankas ēka ir kā pirmais elements jaunveidojamā kvartālā, kas varbūt kādreiz nākotnē tiks arī pilnībā apbūvēts. Celtnes pilsētbūvnieciskās idejas pamatā ir uzsvērts kvartāla stūris, iezīmējot un padarot to pamanāmu iecerētajā nākotnes situācijā, - līdzīgi darbojas arī tornīši jūgendstila namu stūros Rīgas vēsturiskajā centrā. Reizē jaunā ēka ir veidota atvērta un aicinoša gan tajā strādājošajiem, gan apmeklētājiem. Brīvā telpa, kas veidojas zem iespaidīgās jumta plātnes, ir samērā vienkāršās, bet elegantās koncepcijas būtība. Šī starptelpa ir mēģinājums saplūdināt robežu starp ēkas iekšpusi un ārpusi, veidot komfortablu un plūstošu pāreju no ārtelpas uz iekštelpu. Tieši pret šo priekšpagalmu paveras liela daļa biroju telpu logu, un, raugoties cauri segtajai ārtelpai, arī nomācošā Skanstes ielas ainava nešķiet tik ļoti atsvešināta. Var teikt, ka arhitektiem ir izdevies radīt bankas ēkai atbilstoši reprezentatīvu, bet reizē arī mājīgu, pat intīmu vidi tādā nemājīgā apkārtnē, kāda tā ir ap Skanstes ielu. Radot brīvstāvošu un kompaktu objektu, arhitekti vienlaikus prasmīgi rīkojušies ar ārtelpu, piešķirdami ēkai noteiktas pilsētnieciskas kvalitātes. Ar pārliecinošo telpisko un Latvijas arhitektūrai netipiski skaidro risinājumu jaunā banka ir ne tikai arhitektoniski interesantākā un ievērojamākā ēka Skanstes ielas apkaimē, bet arī viena no vērtīgākajām būvēm pēdējās desmitgades Rīgas arhitektūrā. Ēkas autors ir Viļņas birojs Audrius Ambrasas Architects. Ambrass ir viens no šodien pazīstamākajiem lietuviešu arhitektiem, viņa biroja ievērojamākie darbi ir Swedbank Lietuvas centrālā ēka Viļņā (2008) un turpat blakus - vairākas celtnes un laukums tā sauktajā Eiropas kvartālā, tostarp arī Baltijā augstākā ēka (2004). Domāju, ka varam priecāties, ka vienu no savām labākajām ēkām - ja ne vislabāko - Ambrass ir uzbūvējis tieši Rīgā.
Esclise mobilā māja
Interesants un gada skates kontekstā ļoti netipisks projekts ir Esclise - mobilā māja, ko radījuši jauni arhitekti no biroja Arhiidea. Šai gadījumā runa nav par vienu māju, bet drīzāk par konceptuālu ideju Latvijā radītai arhitektūrai kļūt par eksporta preci. Māja iecerēta kā rūpnieciski ražota, viegli transformējama, transportējama un ātri uzstādāma dzīvojamā vienība, iekštelpa 42 kvadrātmetru platībā divos līmeņos. Māja sola apmierināt prasības pēc augsti kvalitatīvas un vienlaikus - telpu taupošas dzīves vides, līdzsvarojot iegribas un nepieciešamības. Atšķirībā no ierastākiem moduļu arhitektūras paraugiem, kas atgādina ko līdzīgu kastēm vai konteineriem, šī koka ēka ir kā plāna šķēle no tradicionālas mājas ar divslīpju jumtu, kas interpretē arhetipisko formu. Šajā gadījumā tas dod iespēju izmantot jumta logus virsgaismai un izvietot solāros paneļus. Ideja un pirmie priekšdarbi mājas radīšanai tika sākti jau pirms pāris gadiem, plašāku publicitāti tā guva pērn, kad tika rādīta ikgadējā starptautiskajā mēbeļu un dizaina izstādē Milānā. Izstrādājuma kā eksportprodukta potenciālu apliecina divas mājas, kas jau ir pārdotas un uzstādītas Itālijā un Francijā. Ir gan zināma pretruna starp rūpnieciski ražojamas moduļu mājas ideju un pieejamību, ko nosaka visai augstā cena. Starp citām balvas finālam izvirzītajām būvēm interesanti ir, piemēram, divi skatu torņi: viens Jūrmalā, Dzintaru Mežaparkā (Arhis), otrs - putnu vērošanas tornis Daugavas krastā Ķengaragā (AB Studio). Tie katrs ir veidots atbilstoši vides kontekstam un funkcijai, katrs ar savu dizaina vērtību, un abi rada zīmīgu pienesumu vietai, to uzlabojot un padarot cilvēkiem tīkamu. Tomēr, līdzīgi kā citus gadus, arī šoreiz Arhitektu savienības Gada skate neaptver visas vērtīgākās gada ēkas un būves. Tādu vai citādu iemeslu dēļ arvien ir kādi interesanti arhitektūras darinājumi, kas netiek pieteikti skatei. Pagājušo gadu tāda bija Parex bankas ēka Citadelē, šogad ir vairāki nelieli, jauki darbi, par kuru neesamību gada balvas sarakstā ir žēl. Tāds ir, piemēram, puķu veikals Jelgavā (8 a. m.), kura tēlā ir kaut kas no 70. gadu arhitektūras elegances, kas sasaucas gan ar netālu esošās baznīcas arhitektūru, gan īpaši - ar 103. sērijas dzīvokļu mājām. Rīgā tāds ir Mildas tirdziņš (Sarma & Norde), kas, lai arī veidots kā īslaicīgas lietošanas būve, izceļas ar dizaina un arhitektūras kvalitāti un jūtami uzlabo pilsētvides kultūru. Tirdziņa lielākais pluss tomēr ir pievilcīgais iekšpagalms, kas pamestajā kvartāla stūrī veido dzīvīgu ārtelpu, kurā patiešām ir patīkami ienākt un uzturēties. Labs un pat pārsteidzošs gudra un atbilstoša nelielas vietas risinājuma piemērs. Varētu tikai vēlēties, lai nākamajos gados Rīga un citas Latvijas pilsētas pieredzētu vairāk arhitektūras, kas līdzvērtīga šai.
* Arhitektūras portāla A4D redaktors, www.a4d.lv