Lielo kapu bēdīgajai situācijai ir vairāki aspekti. Viens, mazliet moralizējošs, saistās ar attieksmi pret mirušajiem vispār. Banālā patiesība ir tā, ka par konkrētās sabiedrības cilvēciskuma līmeni labi liecina attieksme pret tiem, kuri nespēj sevi aizstāvēt: bērni, invalīdi, sirmgalvji un, jā, aizgājēji. Ja mūsu senču atdusas tiek pamestas novārtā, jo ir taču jādzīvo šodienai, mirušajiem jau vienalga utt., tad tas liecina, ka sabiedrības domāšanas veids ir īstermiņa, bez pārmantojamības izjūtas, egoistisks. Un tad dažādās piemiņas dienas izskatās pēc zināmas liekulības un pagātnes selektīvas uztveres.
Otrs ir visnotaļ pragmatisks. Tūrisms mūsdienās kļūst arvien tematiski daudzveidīgāks - arvien vairāk ir ārzemju viesu, kuri interesējas ne tikai par standarta kompleksu «vecpilsēta, Sigulda, Alberta iela», bet arī par apmeklētās zemes identitāti atklājošo tirgu, militārām un industriālām būvēm un, jā, kapsētām. Un kas nu tur dīvains - kapsētas Parīzē, Londonā, Venēcijā utt. jau gadiem ir tūristu maršrutu sastāvdaļa. Latvijai šajā ziņā ir ko piedāvāt - ja vien mēs paši šo, atvainojiet, produktu mācētu uzturēt. Skaidrs, ka, izņemot baltvāciešu pēctečus vai īpaši par Latviju zinošus ārvalstniekus, Pumpura vai Bergu piemiņas vietas var ieinteresēt maz. Tomēr ikviens, kurš redzējis kapsētas ārvalstīs, nojauš, ka atdusas vietas Latvijā ir atšķirīgas un attiecīgi interesantas - plašums, izkārtojums utt. Par kapsētām kā tūrisma objektiem nevajadzētu smīkņāt - cilvēki pasaulē nav tik prognozējami un šauri domājoši, kā var labpatikties domāt.