Kāpēc ģimenē ir svarīgi gatavot ēdienu kopā ar bērnu, nevairoties no netīriem traukiem un miltiem vietās, kur tiem nevajadzētu būt? - jautājām ekspertiem un mazu bērnu vecākiem.
Divi zaķi ar vienu šāvienu
Gatavojot kopā ar mammu vai tēti, bērns jūtas piederīgs ģimenei. Sākotnēji viņš var darīt mazos darbiņus, bet nelaist bērnu vispār virtuvē nebūtu prātīgi - uzskata sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Ja bērnam nepatīk darboties virtuvē, jādomā, vai kādā brīdī viņš nav juties atstumts, jo nav ļauts piedalīties. Taču tās var būt arī atšķirīgas intereses.
Ģimenes psihoterapeits Sandis K. Dūšelis saka - ja vecākiem nav intereses par darbošanos virtuvē, nevajag sevi spiest. Taču kopā pavadītam laikam virtuvē ir vairāki ieguvumi. Pirmkārt, ja vecāki grib, lai nākotnē bērns palīdzētu virtuvē, pamati tam jāliek šodien. Nevar gaidīt brīdi, kad darbā nebūs tik liela slodze, lai vakarā gatavotu maltīti kopā ar bērniem.
Otrkārt, pētījumi rāda, ka vecākiem nepietiek laika, ko pavadīt kopā ar bērnu. Te ir divi zaķi ar vienu šāvienu - maltīte un iespēja būt kopā. Tomēr, ja vecākiem spodrība virtuvē ir pats svarīgākais, tad kopīga ēst gatavošana var kļūt stresaina un zaudējumu būs vairāk nekā ieguvumu. Savukārt, ja vecāki ir pacietīgi, virtuve ir plašs lauks, kur bērnam izzināt pasauli - iepazīties ar dažādiem produktiem. Kopā pavadīts laiks ir rituāls, kas veicina uzticēšanos, ko nevar iegūt, reizi mēnesī nopērkot lielu dāvanu.
Pirmās kotletes - pļekas
Sabiedrisko attiecību speciālistes Daces Plato mājā bērni pa virtuvi dzīvojas no mazām dienām. Meitai vēl nebija trīs gadi, kad Dace ļāva mīcīt kotletes. Nekas, ka sākumā sanāca pļeka - mamma pieregulēja un lika uz pannas.
A. Putniņa teic, ka bērna iesaistīšanās virtuves darbos atkarīga no vecāku izpratnes par drošību, jo var būt daudz traumu, tādēļ jāļauj bērniem darīt lietas, kas ir drošas, piemēram, mīcīt mīklu.
Laura (8) un Dārta (6) lielākoties palīdz Dacei, taču arī šo to māk sev pagatavot, piemēram, sviestmaizes. Lielā ģimenē bērnu palīdzība virtuvē nav tikai jauks kopā pavadīts laiks, bet nepieciešamība. «Netaisos skraidīt pakaļ ar katliņiem un servēt piecus ēdienus,» saka Dace.
Bērnu darbošanās virtuvē ir arī laba iespēja deleģēt sev nepatīkamos darbus citiem. «Sīpolus gan vēl neviens nepiesakās griezt,» smej mamma. Taču šo procesu nevar idealizēt - gatavošana kopā ar bērniem prasa spēcīgu nervu sistēmu. «Bērni visu grib, un process no idilles diezgan ātri pāraug mazā kara laukā,» saka Dace.
A. Putniņa teic, ka, lai gan gatavošana kopā ar bērnu prasa pacietību, ar laiku tas atvieglo vecāku dzīvi, jo bērns agri iemācās gatavot patstāvīgi, nevis sākot studēt.
Protams, pēc garas darba dienas ir vieglāk ātri pagatavot vakariņas saviem spēkiem, nevis pēc tam uzkopt haosu pēc bērnu darbošanās, bet, ja vienmēr saka «nē, tagad nenāc, es pati», tad vēlāk bērnus virtuvē ievilināt uz palīdzēšanu būs grūti. Dacei ir svarīgi, lai bērni ēst gatavošanā palīdzētu katru dienu - katram ir savs mazs pienākums, piemēram, galda uzklāšana, trauku novākšana, sakņu mazgāšana, griešana utt.
Cepšu kūku!
Kristīne Rublovska nav no tām sievietēm, kam patīk virtuvē dirnēt stundām, tomēr savam dēlam Gabrielam viņa ļāva palīdzēt jau no trīs gadu vecuma. Piemēram, kad Kristīne cepa kabaču karbonādes un viņš no istabas dzirdēja, kā mamma šķīvī sit olas, skrēja uz virtuvi, sakot: «Mamū, es samaisīšu!»
Kristīne visbiežāk Gabrielam ļauj darīt mazos, bet tikpat svarīgos darbus, un viņš pats piesakās palīgos - kaut ko apmaisīt, padot. «Kad sākām mācīties runāt, kamēr es gatavoju, Gabs šiverēja apkārt, vilka visu ko ārā no plauktiem un jautāja, kas tas ir. Tad nu man visu laiku bija jāatbild. Ar laiku viņš sāka piedalīties, kaut ko padodot, kādu netīro trauku aiznesot un ieliekot izlietnē,» Kristīne atceras.
Gabrielam patīk kult olas, viņš arī mēdz pieteikties samaisīt salātus un viņam ļoti patīk asistēt pie kūku cepšanas. Tad gan vairāk ir nepacietīgs, ik pa laikam pārjautājot: «Nu, drīz kūka būs gatava?» Vienreiz Gabriels noskatījās, kā Kristīne mīca smilšu mīklu. Nākamajā dienā mamma pamanīja, ka kļuvis aizdomīgi kluss. Jā, Gabriels virtuvē paņēmis bļodu, ielējis ūdeni, iebēris miltus, pļeckājas, sakot, ka ceps kūku.
Ko darīt, ja bērna gatavotais sanācis pavisam negaršīgs? A. Putniņa teic, ka bērns jau pats saprot, ko pagatavojis, jo pats pagaršo savu veikumu. Tāpēc gadījumā, ja ēdiens sanācis neēdams, vajadzētu to norādīt taktiski, lai bērns nejustos vainīgs. «Taču ne vienmēr rezultāts ir tik slikts, lai mīlošā ģimene ar to netiktu galā,» norāda antrolopoģe.